Par latviešiem dažkārt saka, ka esam īdzīgi, aizdomīgi un pesimistiski. Te nu jāsaka, ka apokaliptisks noskaņojums ir raksturīgs cilvēkam vispār, turklāt dažas no fobijām XXI gadsimtā ir ieguvušas pārliecības un teju vai zinātniskas patiesības statusu.
Piemēram, viedoklis, ka ekoloģiskā katastrofa ir neizbēgama, ja vien cilvēki būtiski nesamazinās savu patēriņu. Tehnoloģiskais progress ir novedis mūs pie globālās sasilšanas, resursu noplicināšanas utt. Daudzkārt dzirdēts, vai ne? Attiecīgi vienīgā izeja - atgriešanās pie pieticīgāka dzīvesveida. To sludina neskaitāmas NVO, slaveni publicisti, politiķi utt. Nianse, ka vairākums no šīs diagnozes un ārstēšanas receptes paudējiem pieder pie pārtikušās Rietumu pasaules, attiecīgi viņi ignorē to, ka nevar prasīt no Indijas ciematā dzīvojošā, lai viņš atteiktos no elektrības ievilkšanas, vai būtu naivi iedomāties, ka līdzīgā ekonomiskās attīstības pakāpē esošs ķīnietis vai nigērietis atsacītos no viņa dzīvē pirmā auto iegādes. Citiem vārdiem sakot, ideja, ka ekoloģiskās problēmas var novērst, samazinot globālo patēriņu, ir sevis mānīšana. Kāda ir izeja? Paradoksāli, bet tehnoloģijas tālāka attīstība. Citiem vārdiem sakot, tas, ko populāri apzīmēt par ļaunuma sakni, ir instruments, bez kura prātīgas izmantošanas ziepes patiešām būs lielas (interesentiem varētu rekomendēt www.orionmagazine.org/index.php/articles/article/6402). Līdzīgi ar fobiju, ka, arvien plašāk izplatītas, prasmīgākas datorsistēmas un programmas vienā jaukā brīdī kļūs nevadāmas, labākajās zinātniskās fantastikas tradīcijās sacelsies pret cilvēkiem. Dzirdēts, vai ne? Savukārt nozares eksperti norāda, ka cilvēkiem jābaidās nevis no tā, ka, vulgarizējot, dators sāks patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus, bet no tā, ka mēs, pārāk paļaujoties uz šo datoru, kļūstam kūtrāki paši sava intelekta izmantošanā un jaunu prasmju apgūšanā, citiem vārdiem sakot, zaudējam mums kā cilvēkiem ko būtiski piemītošu (rekomendēju http://theeuropean-magazine.com/352-dyson-george/353-evolution-and-innovation).
Pēc tam kad ekonomiskās, klimata u. c. kataklizmas ir mums pierādījušas, ka nākotne nav garantēti arvien komfortablāka, mēs sākam gaidīt pasaules galu, kura it kā nenovēršamība... veicina «pēc mums kaut ūdens plūdi» attieksmi.