Tomēr pagājušonedēļ, tverot skapī pēc kā plānāka, atklāju, ka mīļākā vējjaka kļuvusi krietni knapāka nekā pērn. Brīnījos, kā tā var būt - viss cits der, vienīgi vējjaka ne. Rodas sajūta, ka kāds ar mani izstrādājis nejauku aprīļa joku un slepus vējjaku iešuvis šaurāku. Aprill, aprill, brīnies nu!
Tagad esmu apņēmības pilna uzsākt cīņu ar sevi. Es to vējjaku mīlu un dabūšu mugurā. Turklāt man ir gatavs arī kaujas plāns - pirmkārt, jāēd mazāk un veselīgāk, otrkārt, vairāk jāčāpo kājiņām, treškārt, vismaz pāris reižu nedēļā jādodas kārtīgi izskrieties. Ar otro un trešo punktu pagaidām sokas labi. Četrus kilometrus attālo ceļu no mājām uz darbu veicu kājām, arī mājupceļā sabiedrisko transportu ignorēju. Savus divus trīs kilometrus divreiz nedēļā pa rajonu izskrienu godam. Ar ēšanu gan iet kā pa kalniem - vienu dienu izdodas ieturēties veselīgi, citdien saldumi iet iekšā, ka šņakst vien. Pirms pāris nedēļām nolēmu izmēģināt kefīra diētu - esot ļoti iedarbīga. Jāatzīst, izturēju tikai vienu dienu, un kefīru vairs nedzeršu ilgu laiku. Es varu samazināt ēdiena daudzumu, bet nevaru pārtikt no seleriju kātiem un vienas siera šķēles. Pārāk sevi mīlu.
Vienīgais prieks ir par to, ka savā nelaimē neesmu viena. Apciemojot draudzenes, esmu novērojusi, ka arī viņas, šķiet, tieši tāpat izjokotas, ja reiz iemīļoto cepumiņu vietā cienastā piedāvā uzgrauzt svaigus burkānus. Un gardo piparmētru tēju nomainījušas pret aptiekās nopērkamo, negaršīgo ķermeni attīrošo tēju svara samazināšanai. Turklāt mana dzīvokļa biedrene skaistuma vārdā apņēmusies pēc darba vakarā cītīgi lēkāt ar lecamauklu. Aukliņa jau iegādāta. Savukārt cita draudzene mēģina nobriest putru diētai. Viņai kā auzu pārslu cienītājai diētas prasības problēmas nesagādāšot, vienīgi vēl neesot skaidrs, kā cīnīties ar kāri pēc šokolādes. Tā viņai nepieciešama gluži kā skābeklis elpošanai.