Kad emocijas gūst pārsvaru pār prātu, pasaule mēdz sagriezties kājām gaisā. Mēs pēkšņi nemanām acīmredzamas lietas, niknojamies, kur labāk būtu redzamo uztvert par pārpratumu, un priecājamies, kur vajadzētu satraukties.
Konkrēts piemērs ir plašā ažiotāža, ko raisa radikāli noskaņoto piketi pret skolu mācību programmām valsts valodā. Aiz skaļiem lozungiem par identitātes saglabāšanu faktiski slēpjas prasta nenovīdība, ka bērni iegūst labāku izglītību un kļūst konkurētspējīgāki darba tirgū. Iespējams, piketētāji paši mazizglītoti un arī savām atvasēm novēl to pašu. Un tie, protams, aiz slinkuma mācīties piebalso. Kas faktiski ir pretēji viņu pašu interesēm, bet to jau neapzinās.
Grūti iedomāties, ka šādus piketus kāds rīkotu Londonā, Berlīnē, Parīzē vai Vašingtonā - tur mītošie cittautieši labi apzinās, ka bez labām valsts valodas zināšanām tā arī paliks melnstrādnieku līmenī.
Arī pie mums viens no krievu skolu skaita samazināšanās cēloņiem ir tas, ka liela daļa mazākumtautību ģimeņu savas atvases izvēlas sūtīt latviešu mācību iestādēs. Rūpējoties par bērnu nākotni jau savlaicīgi. Rezultātā, ja pavērojam, kas ir konkurētspējīgākie darba tirgū pat ar pašreizējo mācību sistēmu, acīmredzami tie ir latviešu skolas beigušie krievu un citu mazākumtautību jaunieši, kuri lieliski pārvalda valsts valodu un vēl vairākas svešvalodas. Un ir ļoti motivēti sevi apliecināt, pierādīt spējas, izkonkurējot vietējos.
Turpretim skolu beidzējiem no latviešu ģimenēm ir sliktākas krievu valodas zināšanas, kas lielā mērā samazina viņu konkurētspēju darba tirgū, īpaši jomās, kurās svarīgas komunikāciju prasmes dažādās valodās, piemēram, tirdzniecībā. Valodas neprasmes cēlonis meklējams gan vecāku attieksmē pret padomisko pagātni, gan tajā, ka krievu valoda ne pietiekami labi tiek mācīta skolās.
No teiktā izriet divas lietas: ne visi tā sauktie krieviski runājošie ir arī vienādi domājoši. Tie, kuri piketē pret zināšanām, ir sīka, margināla grupa, kas īpaši nopietni pat nebūtu jāņem vērā. Taču par izglītības kvalitāti jau sen laiks paust skaļu satraukumu latviešu skolēnu vecākiem, prasot, lai valodu (tostarp krievu) mācības skolās tiktu nodrošinātas daudz kvalitatīvāk.
Jā, ir dzirdēti daudzi - īpaši nacionāli noskaņotu cilvēku - iebildumi, ka te ir Latvija, lai iebraucēji mācās mūsu valodu, kam mums mācīties viņējo. Bet tas ir tikpat tuvredzīgs skatījums kā sākumā pieminētajiem piketētājiem. Apzināta atteikšanās no jebkādām zināšanām principā nav atbalstāma lieta.
No bērnu konkurētspējas viedokļa valodu nemācīšanās (vienalga - vecāku attieksmes vai skolas vainas dēļ) faktiski pielīdzināma šaušanai pašam sev kājā. Otram ar to neieriebsi, tas aizskries garām, bet pašam nekas cits neatliks, kā sakostiem zobiem klibot nopakaļ. To novēlam bērniem?