«Atkritumi - tādi, kādus mēs tos taisām un pazīstam, mežam ir sveša un nesaprotama lieta. Plastmasa, papīrs, stikls - tās nav dabiski veidojušās substances, un dabai ir problēmas ar šiem materiāliem tikt galā. Jā, arī veselu kaudzi pudeļu pēc gadiem desmit divdesmit var apklāt sūna, bet tik un tā pudelēs turpinās krist un mirt kukaiņi vai mazie dzīvnieciņi un arī pati kaudze būs vien paslēpusies, ne izzudusi,» uzskata dabas pētnieks Māris Olte. «Man patīk teiciens - ja tev bija spēks ko mežā ienest, mugursomā jāpaliek vietai to arī iznest ārā. Man pašam personīgi ļoti sāp jautājums par pudelēm, kas atstātas ar kakliņu uz augšu. Citreiz tās līdz pusei pilnas ar noslīkušu vaboļu līķīšiem...»
Ja nav ierīkotas īpašas atkritumu tvertnes aktīvās atpūtas zonās, pēc atpūtas mežā drīkst atstāt tikai lietas, kas sadalās. Olu čaumalas uzlasīs putni, augļu mizas sapūs, maize vai jebkura cita pārtika arī ar laiku sairs… Naftas produktiem ir visnoturīgākās saites, kas dabā irst ļoti grūti, ilgi un procesā izdala dažādus toksīnus, tas jāatceras un jāņem vērā, ka jebkuri plastmasas izstrādājumi - maisiņi, iepakojumi, tetrapakas, PET pudeles u. c. - ir tapuši no naftas blakusproduktiem! Tos nedrīkst atstāt mežā, kā arī dedzināt, jo degot izdalās toksiskas vielas. Mežā atstāt, bet obligāti aprakt, drīkst vienīgi stikla lauskas vai pudeles, galu galā stikls ir izkausēta smilts. Uz zemes lauskas var kaitēt staigātājiem un vasarā saules mijiedarbības rezultātā arī aizdedzināt sūnu vai sausu zāli, bet apraktas tās ir nekaitīgas. Konservu kārbas vai kādus dzelžus, kas nav eļļaini, arī var norakt, rūsa un mitrums ar laiku paveiks savu. «Es ieteiktu mežā norakt arī savu kaku, lai vējš nedzenā netīrus tualetes papīrus un nav redzamas čupas. Dodoties prom pēc atpūtas mežā vai sēņošanas, ogošanas un tā tālāk, padomā gan par vidi un dzīvniekiem, gan citiem cilvēkiem, ko redzēs cilvēks, kurš nāks pēc tevis!» iesaka Māris.