Citēšu kādas pašvaldības vēstuli, kurā, vērtējot Aizsargjoslu likumā noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslas regulējumu, tiek norādīts uz lielas sabiedrības daļas viedokli, ka Baltijas jūras piekraste ir viena no Latvijas nacionālajām vērtībām, kurā dzīvo gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju, tāpēc piekrastes teritorijas attīstībai jābūt sabalansētai, ņemot vērā ne tikai vides, bet arī sociāli ekonomiskās intereses. Pēc pašvaldības ieskata, jāpārskata Aizsargjoslu likuma noteikumi par blīvi apdzīvotām teritorijām (pilsētām un ciemiem), līdz ar to īpašu aizsardzības statusu atbilstoši Aizsargjoslu likuma prasībām piemērot tikai teritorijām, kas atrodas ārpus apdzīvotām vietām.
Pašvaldības minētais norāda uz vienu no Aizsargjoslu likuma problēmām, kas liek uz šo likumu paraudzīties, ka būtu nepieciešamas kādas izmaiņas. Kādas? Likums īpaši nozīmīgs ir privātpersonām, tā grozīšana vienmēr izraisījusi skaļas diskusijas, tāpēc izmaiņām jābūt īpaši izsvērtām.
Kā samērot?
Aizsargjoslu likums nosaka aizsargjoslas jēdziena definīciju un to veidus. Likuma 1.pantā minēts aizsargjoslas termina skaidrojums - aizsargjoslas ir noteiktas platības, kuru uzdevums ir aizsargāt dažādus (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes. Viena no likumā minētajām aizsargjoslām ir Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla. Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 6.panta 1.daļu šī aizsargjosla izveidota, lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un nodrošinātu ilgstošu izmantošanu.
Nav šaubu, ka šāda aizsargjosla ir nepieciešama, tomēr šeit ir vairāki bet, kas saistīti ar šīs aizsargjoslas noteikšanas principiem. Aizsargjoslas noteikšanas principi vienmēr ir izraisījuši arī vides aizstāvju un teritorijas attīstītāju strīdus. No vienas puses, vides aizstāvji redz šo teritoriju kā sabiedrības neskartu valsts daļu, kura ir bagāta ar dažādām ekosistēmām, savukārt teritorijas attīstītāji - kā teritoriju, kurā varētu norisināties saimnieciskā dzīve, tiktu būvētas viesnīcas, dzīvojamās mājas utt. Tāpēc ir svarīgi ievērot samērīgumu, lai netiktu ierobežotas abu grupu intereses. Kā to izdarīt?
Pirmais uzdevums ir tikt skaidrībā ar konfliktsituācijām. Patlaban pirmais mēģinājums skatīt piekrasti kā nacionālas nozīmes teritoriju reģionālā līmenī tiek īstenots pēc Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas iniciatīvas, piesaistot lietpratējus. To uzdevums ir analizēt dabas aizsardzības un teritorijas attīstības izpausmes Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, īpaši koncentrējoties uz krasta kāpu aizsargjoslu, kur šaurā 150-300 metru teritorijā fokusējas galvenās attīstības un aizsardzības konfliktsituācijas, erozija un vēlme saglabāt krasta līniju, vērtīgi dabas kompleksi un vēlme tos apbūvēt. Uz pētījuma pamata jāvienojas par piekrastes nozīmi valsts iedzīvotāju sabiedriskajās un saimnieciskajās aktivitātēs, mēģinot atbildēt, kur cilvēki var doties vērot dabu vai celt viesnīcas un restorānus.
Jāprecizē metodika
Nav strīdu par to, ka krasta kāpu aizsargjosla ir saglabājama. Tomēr precizējama tās noteikšanas metodika. Daļa pašvaldību uzskata, ka šī aizsargjosla valstij ir jānosaka visai piekrastei, izvērtējot konkrētos dabas apstākļus. Aizsargjoslu nevajadzētu noteikt apdzīvotu vietu teritorijās, bet jānosaka kritēriji gadījumiem, kad ir pieļaujama apdzīvoto vietu paplašināšanās gar piekrasti, un jāparedz pasākumi, kas nepieļauj vairāku apdzīvotu vietu jaunu saplūšanu. Papildus diskutējams ir jautājums par ierobežotas saimnieciskās darbības joslu (līdz pieciem kilometriem) - tās platumu un regulējumu, īpaši pilsētu teritorijās.
Jau šobrīd pētījums rāda, ka Aizsargjoslu likumā netiek ņemti vērā piekrastes atšķirīgā krasta posmi, kas veidojušies atšķirīgos dabas apstākļos, paredzot vienādus aizsargjoslas noteikšanas principus visā piekrastē. Tāpēc svarīgi izstrādāt atšķirīgus nosacījumus aizsargjoslas noteikšanai dažādos piekrastes posmos, piemēram, stāvkrastos, kāpu posmos un jūrmalas pļavās. Nosakot krasta kāpu aizsargjoslu, problēmas rada arī vieta (krasta līnija), no kuras tiek noteikta aizsargjosla, jo situācija var mainīties. Tā kā erozijas dēļ daļa sauszemes tiek noskalota, var rasties situācija, ka ārpus aizsargjoslas likumīgi sākta būvniecība galu galā var izrādīties nelikumīga, jo būvobjekts atrodas ar Aizsargjoslu likumu noteiktajā joslā, kurā ir būvniecības ierobežojumi. Jāatzīmē arī tendence noteikt nepamatoti lielas ciemu teritorijas un daļā pašvaldību «sapludināt» ciemu teritorijas un plānot ciemu izplešanos gar piekrasti. Piemēram, neapbūvēto teritoriju īpatsvars Kurzemes reģiona piekrastes ciemos (noteikti teritorijas plānojumā) lielākajā daļā gadījumu ir 70-80%.
Tuvojas vasara, aktuāla būs atpūtnieku piekļuve jūras piekrastei. Diemžēl joprojām, visticamāk, turpināsies kāpu izbraukāšana ar transportlīdzekļiem, jo ārpus pilsētām un ciemiem Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā nevar uzbūvēt autostāvvietas. Aizsargjoslu likuma 36.panta pirmās daļas 2.punktā noteikts, ka uz jaunveidojamā zemes īpašuma, kas nav mazāks par trim hektāriem, var uzbūvēt vienu viensētu ar palīgēkām, kas izslēdz iespēju uzbūvēt autostāvvietu (turpretim 36.panta 5.daļa noteic, ka pašvaldībai savā plānojumā jāparedz vietas automašīnu stāvvietu ierīkošanai). Šī paša ierobežojuma dēļ nevar tikt attīstīta komercdarbība, jo nevar uzbūvēt kempingu ārpus pilsētas vai ciema vai, piemēram, kafejnīcu pie šosejas.
Nosauktās ir tikai dažas problēmas, kas saistītas ar Aizsargjoslu likuma regulējumu. Tomēr tās ir pietiekami nopietnas, lai šo likumu mēģinātu pārskatīt un piedāvāt saprātīgu regulējumu. Tāpēc vajadzētu nopietni risināt piekrastes problēmas, izstrādājot attiecīgu politikas plānošanas dokumentu, kurā izvērtētu visus piekrastes izmantošanas pozitīvos un negatīvos aspektus. Papildus jāizstrādā jauns Aizsargjoslu likuma projekts, kas būtiski pārveidotu esošajā likumā noteikto aizsargjoslu sistēmu. Likums saskaņā ar jauno regulējumu darbotos kā «jumta likums» un regulētu visām aizsargjoslām būtiskus un vienādi regulējamus jautājumus. Atšķirīgus jautājumus noteiktu nozares likumi. Atkarībā no nozares specifikas likumā ir iespējama arī pilnvarojuma iestrādāšana Ministru kabinetam izdot attiecīgus noteikumus. Valdības noteikumiem jābūt skaidri formulētiem, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, turklāt tiem jāatbilst tiesiskas valsts principiem.