Skrastiņš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos bobslejā startēja visaugstākajā līmenī PSRS izlases sastāvā. Pēdējos divdesmit gadus viņš ir treneris, pārmaiņus strādājot ar Latvijas un ASV izlasēm. 1992., 1994. un 2006. gada olimpiskajās spēlēs Skrastiņš bija Latvijas, 1998., 2002. un 2010. gadā - ASV izlases treneris. Kurš gan cits, ja ne viņš, vislabāk var salīdzināt atšķirību, kā trenējās pirms gadiem trīsdesmit un patlaban, kā arī izskaidrot amerikāņu jaunākās tendences sporta jomā.
Ūdens kā insulīns
«Ja pareizi trenējas un uzturā lieto pilnvērtīgu pārtiku, tad varbūtība iedzīvoties savainojumos ir tuvu nullei,» apgalvo Skrastiņš. «Ir tā saucamie garlaicīgie vingrinājumi, kuri stiprina nozīmīgas muguras muskuļa grupas un locītavas. ASV komandā katrā treniņā vismaz 45 minūtes tiek veltītas šo vingrinājumu izpildei. Papildus svarīgi ir veikt stiepšanos. Augstākā klase ir tad, ja sportists desmit gadus bez traumām spēj noturēties pasaules elitē. Manā vērtējumā tas nav rādītājs, ja kāds uzzibsnī vienā sezonā. Savainojumi ļoti būtiski ietekmē sportistu izaugsmi.»
Pēc Skrastiņa teiktā, būtiska loma ir arī pareizam uzturam. «Sportistiem ikdienā visu laiku pa rokai jābūt ūdens pudelītei. Treniņā, ejot uz kino - vienalga kur, ir jābūt iespējai padzerties. Ūdeni par daudz nevar izdzert. Labāk lieku reizi aiziet uz tauleti, nekā organismu atstāt bez pietiekama daudzuma šķidruma.»
Latvijā ir sabūvēti olimpiskie sporta centri ar modernu aprīkojumu, taču par sportistu ēdināšanu neesot padomāts. «Pastāv uzskats, ka, aizbraucot uz treniņnometni Valmierā un lietojot uzturā gaļu ar lauku pienu, sportists atgūst treniņos iztērēto enerģiju. Pareizi būtu, ja reģionālajos olimpiskajos centros būtu speciāli sportistiem domātas ēstuves. Par ēdienu rūpētos profesionāli pavāri, kuri pārzina sportistu vajadzības. Šādām ēdināšanas vietām vajadzētu būt atvērtām 24 stundas. Pēc pašreizējās kārtības ir tā, ka sportistiem izsniedz 12 latus dienā ēšanai un par daļu no šīs naudas viņi aiziet uz kiosku un nopērk zvanīšanai Zelta zivtiņu.»
Kritiski Skrastiņš vērtē Latvijas Sporta akadēmijas pienesumu Latvijas sporta druvai. Savulaik 1977. gadā Skrastiņš pats šo mācību iestādi, toreiz sauktu par Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu, absolvēja. «Katru gadu būs ap simts absolventu, bet kur viņi visi paliek? Cik mums ir jaunu un talantīgu treneru? Nedomāju, ka mācību spēki ir kardināli mainījušies. Gan jau izmanto padomju laiku grāmatas. Izturības disciplīnās, piemēram, soļošanā, tā laika literatūrā var atrast arī daudz kā vērtīga, bet tik dinamiskā sporta veidā kā bobslejs metodika ir gājusi strauji uz priekšu.»
Bobsleja pamatlicējs Latvijā ir Rolands Upatnieks. Kā jau bijušais ūdens motosportists un kamaniņu braucējs, Upatnieks treniņos bobslejistus vizināja ar ūdensslēpēm, Biķerniekos ar formulu, bet Siguldā un Murjāņos no kalna lejup vajadzēja traukties ar bobsleja kamanām, kurām apakšā bija piemontēti riteņi. «Ātrumu varēja sajust, taču ar braukšanu bobsleja trasē tam visam bija ļoti maza līdzība. Tas vairāk bija laika aizpildīšana treniņnometnēs. Vadīt automašīnu un bobu - tās ir nesalīdzināmas lietas. Mašīnai var uzspiest gāzes pedāli un riskējot censties zaudēto atgūt. Bobslejā šādas iespējas nepastāv.»
Par Upatnieka treniņiem PSRS izlasē klīda leģendas. «Tagad atceroties, tas bija ārprāts, ko mēs darījām. Pirms brokastīm braucām uz Daugavas stadionu, kur vajadzēja skriet maksimālā ātrumā sešas reizes pa 150 metriem. Atbraucot uz viesnīcu, apetītes nebija, vienīgā vēlēšanās bija nedaudz pagulēt, jo pulksten 10 no rīta jau sākās nākamais treniņš.»
Trase ar tramplīniem
Kamaniņu sportā padomju laikā nevajadzēja izturēt tik milzīgas slodzes kā bobslejistiem, toties visādos veidos vasarā tika mēģināts maksimāli pietuvināties braukšanai trasē.
1978. gada pasaules čempions divnieku ekipāžu konkurencē Dainis Bremze atceras, ka viss sācies ar «ākstīšanos pa Siguldas kalnu celiņiem». Ceļu uz kamaniņu sporta eliti man ievērojami atvieglojis tas, ka ātri izdevies iekļūt PSRS izlasē, kas pavēra ceļu uz treniņnometnēm Eiropas mākslīgajās trasēs.
«Tas viss sākās ar parastu braukšanu pa stāvākajiem Siguldas kalniem. Izmantojām kalnu celiņus, meklējām pārgalvīgākās vietas, lai izjustu adrenalīnu,» divkārtējais olimpisko spēļu dalībnieks atminas, ka bija jāļauj vaļa fantāzijai un izdomai. «Braucot no kalna, visādi ākstījāmies. Jau tad braucām arī divatā - priekšējais pat atmuguriski. «Trasēs» veidojām arī tramplīnus.»
Skaidrs, ka, braucot tikai pa Siguldas kalniem, PSRS izlasē neiekļūsi. Tam visam pamatā bija arī nopietns darbs vispārējā fiziskajā sagatavotībā. «Darījām faktiski visu, ko var darīt ārā. Nebija kā šodien, kad samaksā dažus desmitus latu un darbojies manēžā vai svaru zālē. Kaut kā nepieciešamais stundu apjoms bija jāaizpilda,» Dainis norāda, ka profesionālam sportistam dienā treniņiem jāvelta desmit stundu. «Ja trenējas reizi nedēļā, tad sportu nevar aizmirst. Ar divām dienām var uzturēt formu, bet, lai attīstītos, nepieciešamas vismaz trīs četras treniņu dienas nedēļā. Trenera Valda Tilika vadībā nodarbojāmies gan ar smagatlētiku, gan vieglatlētiku, ziemā slēpojām, vasarā braucām ar skrituļkamanām. Tajās var ļoti labi noslīpēt pareizo braukšanas pozu, sajust gaisa aptekamību.»
Nesen Siguldā atklāja starta estakādi, taču savi paņēmieni starta treniņiem bijuši arī iepriekš. «Tīri labi noderēja kaut vai Sporta pils ledus. Parastā slidotavā likām rokturus un trenējām gan starta uzrāvienu, gan tā saucamos pingvīnus jeb atspērienus. Nogulšanos gan uz līdzena ledus pieslīpēt bija grūti,» atceras bijušais sportists.
Bremze atzīst, ka pirms iekļūšanas PSRS izlasē visa viņa darbošanās bijusi tīrākais amatierisms. «Pēdējos deviņos aktīvā sportista gados, kad bijām izlasē, maksimāli daudz laika pavadījām treniņnometnēs trasēs, kur notika sacensības. Lielākoties tā bija Oberhofa Vācijas Demokrātiskajā Republikā un dažādas Krievijas trases.
Milzīgu grūdienu Latvijas kamaniņu sporta attīstībā devusi mākslīgās estakādes un trases uzbūvēšana, taču sporta veidā kopumā lielākais lēciens kopš Bremzes aktīvajām sporta gaitām esot tehnikas attīstībā.
«Citā līmenī ir slieču materiāla izpēte un arī slīpēšana. Toreiz austrieši un vācieši slieču izgatavošanā bija tālu priekšā pārējiem. Krievijā labas slieces taisīja reti, izmantojām austriešu ražojumu. Ja trāpījās labas, tad pie tām turējāmies kā pie zelta gabaliņa,» Dainis Bremze spriež, ka mūsdienās situācija ir krietni izlīdzinājusies, un nevienam neesot simtprocentīgi skaidrs, kuras slieces ir ātrākās.
Novatorisma gars un dullums pozitīvā nozīmē latviešiem vienmēr bijis. Iespējams, tāpēc ledus trasēs plūkti lielākie lauri ziemas sporta veidu sacensību programmā.