Lasītāju aicinu paņemt rokā papīra lapu un pierakstīt visas saldējuma garšas, kādas vien var iedomāties. Šokolādes. Zemeņu. Vaniļas. Un tālāk? Kā būtu ar makaronu un siera saldējumu? Spageti bolonjezes saldējumu? Varbūt ceptas cūkas ādas saldējumu? Iepriekš minētajā saldējuma kafejnīcā Heladeria Coromoto dabūjami visi trīs varianti. Kafejnīcu atvēra portugāļu migrants Manuels da Silva Oliveira, un pašā sākumā, pirms 26 gadiem, viņš piedāvāja četras saldējuma garšas - vaniļas, zemeņu, šokolādes un kokosriekstu. Tad viņam iešāvās prātā doma, ka saldējumu varētu gatavot no avokado. Arī tas klientiem garšoja tīri labi.
Un tad tikai sākās. 2006. gadā reportiere no laikraksta Christian Science Monitor apmeklēja kafejnīcu un pagaršoja ķirbja saldējumu. Viņa rakstīja: «Es pati atzīstu, ka tas nebija pārāk drosmīgi.» Toties viņa pagaršoja kūpinātas foreles saldējumu, kā arī pupiņu un rīsu saldējumu. Avokado saldējums viņai garšoja. No ceptas cūkas ādas saldējuma viņa atteicās.
Reportieres klātbūtnē viens klients pasūtīja vīnā mērcētu garneļu saldējumu. Viņa draudzene - diētiskās kolas saldējumu. (Reportiere: «Acīmredzot Venecuēlā sievietes nemaz nav atšķirīgas no mums pārējām.») Nedēļā, kad žurnāliste viesojās kafejnīcā, piedāvājumā bija tunča saldējums ar tunča gabaliņiem, aso piparu saldējums, sparģeļu saldējums, kukurūzas saldējums, biešu un krējuma saldējums, kā arī šķiņķa un siera saldējums (pēdējais, tā ziņoja reportiere, īpaši populārs, šķiet, nebija). Saldējums Manai mīļākajai ir ar amareto un karameli. Savukārt saldējums Es tevi mīlu ir ar košļeni un medu. Ginesa rekorda grāmatā M. Oliveira iekļuva, izveidojot 593. saldējuma veidu. Tajā bija mazs garnelei līdzīgs radījums chipi chipi. Eksperimentēšana notiek joprojām, receptes lielākoties ir kafejnīcas dibinātāja meitas Melinas darbs. Viņa sevišķi lepojas ar sardīņu garšas saldējuma recepti.
Saldējuma būtība ir pavisam vienkārša - piens vai krējums, saldinātājs un garšvielas. Tālākais ir izdomas un fantāziju jautājums. Japānā ļaudis ēd zuša, baklažāna, jēlas zirga gaļas, vistas spārniņu, kazas un vaļa garšas saldējumu. Mazā ciematiņā kāds ražo ķiploku garšas saldējumu Drakulas saldējums (ķiploku saldējumu esmu ēdis arī pats kādā Somijas vēstniecības rīkotā pasākumā). Citur Japānā saldējumu ražo no indīgas čūskas gaļas. Taivānā var pagaršot saldējumu ar tunci un jūras zāli. Lielbritānijā - ar zilo sieru.
Man pašam labi garšo un mājās protu gatavot saldējumu ar cukurotu bekonu. Lai to pagatavotu, pirmkārt, vajadzīgs saldējuma aparāts. Šis nebūs tas gadījums, kad šķidrumu var vienkārši ielikt saldētavā un pa brīdim apmaisīt. Otrām kārtām nemaz tik ļoti dīvains šis saldējuma veids nav. Gandrīz visiem saldējuma veidiem tiek pievienota maza šķipsniņa sāls. Bekona pievienošana sāli pievieno vēl mazliet vairāk, bet ne pārāk daudz. Daži lasītāji varbūt zina, kas ir sviesta pekanu saldējums (butter pecan). Tas ir izteikti sāļš. Bet tāpēc ne mazāk ņammīgs. Nebūt neesmu pārliecināts, ka es, sastopoties ar haizivs vai cūkas cepeša garšas saldējumu, būtu daudz drosmīgāks par minēto Christian Science Monitor reportieri. Bet varbūt mazu karotīti pagaršotu. Dzīvē taču nav slikti paeksperimentēt.