Starta šāviens sacensībai
Venēcijas kinofestivāls ir viens no lielo festivālu trijnieka (Kannas, Venēcija, Berlīne), kas pretendē uz otrā nozīmīgākā pasaules festivāla godu, konkurējot ar Berlīni. Katram no šī trio ir savs «bonuss» - Berlīnei pamatīga biznesa piegarša, milzīgs filmu tirgus un pulsējošas, mūsdienīgas metropoles dinamika, savukārt Venēcijai - tradīcijas un vēsture, kurām neko sliktu nespēj nodarīt arī fakts, ka Venēcijā nenotiek filmu tirgus - svarīgs kinoindustrijas placdarms. Venēcijas festivāls to var atļauties, jo tas vienmēr būs īpašs, par spīti tam, ka tā garajā vēsturē ir bijuši spožāki un vārgāki periodi. Iemesls? Tieši Venēcijas festivālam varam pateikties par «kinofestivāla» formāta dzimšanu. Venēcijas festivāls ir pasaules pirmā un senākā filmu skate, kas iedibināja filmu sacensību tradīciju. Pats pirmais festivāls notika jau 1932. gadā kā tradīcijām bagātās Venēcijas Mākslas biennāles sastāvdaļa. Tolaik, 1932. gadā, festivāla norises vieta bija Lido salas pompozā hoteļa Excelsior terase un vēl izpalika sacensības elements. Par pirmo filmu, kas rādīta Venēcijas festivālā, tiek uzskatīta amerikāņu Doktors Džekils un misters Haids. Kopumā 1932. gada filmu skate pulcēja 25 000 skatītāju, akcentējot šāda formāta potenciālu un kļūstot par starta šāvienu XX gs. otrajā pusē tik populārajām «filmu sacensībām» - festivāliem.
Pēc gada Venēcijas festivāls bija ieguvis sacensību garšu, tajā piedalījās 19 valstu filmas, tika pasniegts arī tā laika Itālijas līdera Musolīni vārdā nosauktais kauss labākajai itāļu un ārzemju filmai. Uzvarētājus gan noskaidroja nevis žūrija, bet gan plaša ekspertu aptauja. Kopš 1935. gada festivāls notika ik gadu, popularitāte, kā arī varas labvēlība un atbalsts pavadīja festivālu līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Situācija krasi mainījās kara laikā un pēc tā beigām. Festivāla ideju bija sakompromitējusi ciešā saistība ar duči, kaut arī Musolīni kauss jau bija pārdēvēts par Venēcijas Zelta lauvu (1949. gadā). Novājinātajam un reputāciju pabojājušajam Venēcijas festivālam 1946. gadā uzradās konkurents - «jauns un nevainīgs» festivāls Kannās Francijā, kurā veiksmīgi tika adaptēts «filmu sacensību» formāts. Kā zināms, Kannas mērķtiecīgi ir pārņēmušas planētas galvenā festivāla statusu.
Atklāj izcilus režisorus
Tomēr Venēcijas festivāls atrada savu nišu, Eiropai atklājot eksotiskas kinematogrāfijas un izcilus režisorus. Par savu atpazīstamību Eiropā Venēcijai var pateikties japāņu kino, tieši tur tika atklāta par šedevru uzskatītā Akiras Kurosavas filma Rasjomons (1951. gadā). 1957. gadā Venēcijā triumfēja indiešu klasiķa Satjadžita Reja darbs Neuzvarētais (Apraijito). Sarakstu var turpināt - tas tikai apliecinās, ka Venēcijas festivāls skaidri definēja šādas starptautiskas skates pamatuzdevumu - atklāt paliekošas kinematogrāfiskas vērtības. Šo uzdevumu Venēcijas festivāls ir godam pildījis visā savas pastāvēšanas laikā - ar Zelta lauvu apbalvotās filmas ir kļuvušas par neapstrīdamiem kinovēstures faktiem, to vidū ir arī šedevri. Pat pavirši uzmetot acis festivāla laureātiem, redzam, ka dominē vārdi, ko māca kinoskolās, - Antonioni, Godārs, Tarkovskis, Venderss u. c.
Pēdējā dekādē Venēcijas festivāls īpaši labvēlīgs ir bijis japāņiem - tā mīlulis ir Takesi Kitano, kura filmas Uguņošana triumfs 1997. gadā vēlreiz aktualizēja japāņu kino popularitāti, jaunās tūkstošgades sākumā Venēcija aktualizēja krievu kino pabalējušo starptautisko reputāciju (ar A. Zvjaginceva filmas Atgriešanās uzvaru) utt. Šis festivāls ir bijis labvēlīgs arī amerikāņu kino autoriem - tādam kā Angam Lī, kura filma Kuprainais kalns nokļuva līdz Amerikas Kinoakadēmijas balvu birumam. Turklāt šis nav vienīgais piemērs, kad Venēcijas festivālā atklātā filma turpina kolekcionēt balvas pasaulē, tiekot respektētai arī ASV Kinoakadēmijas Oskaros. (Līdzās Anga Lī Kuprainajam kalnam spilgts piemērs ir Dārena Aranofska Cīkstonis, Maika Lī Vera Dreika, arī Ketrīnas Bigelovas Sapieris, kurš gan palika bez Zelta lauvas, tomēr triumfēja 2010. gada Oskaru ceremonijā u. c.)
Jauno tehnoloģiju jūrā
Nenoliedzami katra festivāla seja ir atkarīga no tā vadītāja, kurš ne tikai kūrē filmu atlasi, bet arī komplektē žūriju un izraugās tos klasiķus, kas tiks pie goda balvām. (Venēcijā goda balvas ir saņēmuši gan Tims Bērtons, gan Deivids Linča u. c. Šogad 3. septembrī goda Zelta lauva tiks pasniegta ķīniešu režisoram spriedzes meistaram Džonam Vū.) Pēdējos gadus Venēcijas festivālu sekmīgi vada šveicietis Marko Millers, kurš ne tikai sekmīgi turpina tradicionāla «festivāla glamūra» rituālus un komplektē labas konkursa programmas, bet mēģina apvienot XX gs. festivālu tradīciju ar jauno realitāti - tehnoloģiskās revolūcijas eksploziju. Tālab šogad par festivāla akcentu pasludināts nevis konkurss ar tā 23 respektablu režisoru filmām, bet programma Horizonti, kurā apkopotas dažnedažādas - dažādu žanru un formātu - filmas, kas robežojas ar videoart un kurām, kā uzskata Millers, jākļūst par respektablu kinofestivālu daļu. Marko Millers: «Mēs cenšamies no jauna definēt Venēcijas festivāla koncepciju. Horizontiem ir jāatbild uz jautājumu - kā un kāpēc kinematogrāfs spēj izdzīvot mūsdienu vizuālo tēlu kontekstā? Mūsdienu vizuālā pieredze ir vesels okeāns, arvien grūtāk nākas definēt, kas ir kino, kas videomāksla, kas mediju māksla.» Viena no filmām, kas piedāvās savu atbildes versiju uz jautājumu, ir arī latviešu Rubika ceļš, ko festivāla veidotāji ir iekļāvuši programmā Horizonti.