Viņa aicinājusi cilvēkus ziedot ne tikai naudu, bet arī papīru un viņu balsis audioierakstiem. Deviņas dienas pēc kārtas viņa jauniešiem lasījusi priekšā Stefanijas Meieres _Krēslu_ un ierunājusi to audio. G.Bite saka - neredzīgie ļoti daudzās situācijās, kad citiem šķiet bezpalīdzīgi, spēj tikt galā pašu spēkiem. No tā viņa ir iemācījusies brīžos, kad gribas gausties, saņemties un pateikt sev - tu vari!
Solījums sev
«Manā dzīvē nav nekādu robežu starp redzīgo un neredzīgo pasaulēm,» saka Gunta. Robežas ārdīt viņa sāka pirms 13 gadiem, kad dabūja darbu tipogrāfijā, kas izdeva grāmatas neredzīgajiem. Toreiz viņai bijis uzdevums lasīt tekstu priekšā neredzīgajam burtlicim. «Pirmā darba diena bija nekāda,» atzīst Gunta. «Jo, skatoties uz cilvēku, kura acis nekur neapstājas un nekam nepieķeras, man viņa bija tik ļoti žēl, ka visu laiku raudāju. Tad nolēmu, ka es darīšu visu manos spēkos iespējamo, lai neredzīgo dzīvi padarītu kaut nedaudz bagātāku un vieglāku.»
Tagad Gunta strādā Neredzīgo bibliotēkā, un viņas darbs joprojām ir saistīts ar grāmatu izdošanu. Kad kļuva skaidrs, ka valsts finansējums literatūrai tikai saruks, Gunta saskatīja iespēja pildīt savu solījumu un darīt vairāk, nekā ir viņas pienākumos. Viņa nolēmusi panākt, lai arī turpmāk neredzīgajiem būtu iespēja lasīt jaunākās un interesantākās grāmatas Braila rakstā. Tas nemaz nav tik vienkāršs uzdevums, ja zina, ka viena plāna, aptuveni trīs latus vērta grāmatiņa Braila rakstā izdodama piecos sējumos, no kuriem katrs izmaksā 35 latus. Kādreiz Braila raksta nodaļa izdeva 20 grāmatu nosaukumu gadā, bet šogad tās būs 17, un Gunta to uzskata par lielisku panākumu. Galvenokārt tas bijis iespējams, ziedotāju dēļ, piemēram, Latvijas valsts meži ziedojuši trīs kastes bieza papīra, kas izmantots korektūrai.
Viņi arī grib Krēslu
Ir aplami iedomāties, ka neredzīgie ir lasījuši tikai Rūdolfa Blaumaņa Nāves ēnā un vēl dažus klasikas gabalus. Nē, Braila rakstā izdotas gan grāmatas par Hariju Poteru, gan Gredzenu pavēlnieks. Kad aptrūkās naudas jaunāko un populārāko grāmatu iegādei, Gunta tās ņēma no draugiem un paziņām, lai Braila raksta nodaļas redkolēģijā būtu iespēja izvēlēties vislabākās no labākajām. Neredzīgie dodot priekšroku ezoterikai, enciklopēdijām, vārdnīcām un daiļliteratūrai, kurā ir daudz gaišu domu un uzmundrinošu noskaņu.
«Neredzīgie jaunieši ir tādi paši kā visi pārējie. Protams, arī viņi gribēja izlasīt Krēslu. Tomēr, kad atnāca pie manis un prasīja Krēslu Brailā, teicu - nav,» stāsta Gunta. Taču, izlūgusies no savas 14 gadu vecās meitas šo grāmatu un izlasījusi, viņa sapratusi - arī neredzīgie jaunieši ir pelnījuši izlasīt pēdējo gadu populārāko mīlas stāstu. Tikai, kad parēķinājusi, cik daudz naudas izmaksātu Krēslas sērijas grāmatu izdošana Brailā, viņa sapratusi - nē, tik daudz nesaziedos. Apraudājusies. Un, asaras noslaucījusi, nolēmusi: «Lasīšu priekšā!» Deviņus vakarus viņa pa divām stundām dienā lasījusi, un bibliotēkas zālē sēdējuši desmitiem neredzīgo, klausoties, pārdomājot, pēc tam pārrunājot un diskutējot. Šie lasījumi ierakstīti audio un pieejami Neredzīgo bibliotēkā. Otro grāmatu Gunta ierunājusi Neredzīgo bibliotēkas skaņu ierakstu studijā, arī pārējās iznākšot audioierakstos.
Nav nekā neiespējama
«Kad man šķiet, ka man kaut kas ir par grūtu, iedomājos par, piemēram, Sarmīti Gromsku. Viņa, neredzīga būdama, studē baltu valodas. Un tad saku sev - nē, tu vari,» atklāj Gunta. Šovasar viņa atsaukusies Sarmītes lūgumam braukt viņai līdzi uz neredzīgo nometni Vācijā, kuras laikā bija paredzēts braukt ar tandēma riteņiem. Gunta teikusi - protams, tev jāizraujas no ikdienas, protams, braukšu tev līdzi. Nolikusi klausuli un sākusi domāt, ka ar sportu viņa ir uz jūs, ka ar tandēma riteni braukt viņa neprot, ka nav piemērotu drēbju. «Bet apsolīts bija, braucu. Pirmā diena man bija briesmīga, vakarā sēdēju pārgurusi un sašļukusi. Tad ieraudzīju, kā neredzīgās meitenes no sajūsmas un priekiem lēkāja un smējās,» stāsta Gunta. «Tad es sadusmojos uz sevi - kā man trūkst! Neredzīgās meitenes ņem no dzīves visu un ar atvērtu sirdi. Ko es kunkstu?»
Jautāju Guntai - vai tad nevar nogurt no nemitīgas varēšanas? «Es nogurstu tikai tad, kad nevaru pārvarēt neizpratnes un vienaldzības sienu. Piemēram, kad uz Baltā spieķa dienas pasākumiem aicināju ierasties autoskolu pārstāvjus, neieradās neviens. Tas mani nogurdina - kad es klauvēju, klauvēju pie kādām durvīm, bet neviens tās neatver. Bet no varēšanas es nenogurstu,» saka Gunta.