Principā tā, ka nodokli ievieš jau no 2014. gada, varētu būt. Saeimas Budžeta komisijā SEN likumprojekta apspriešana noritēja neiedziļinoties. Pats Saeimā dzirdēju, ka Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa saka, problēmas ir ar nepietiekami kvalitatīvi izstrādātiem likumprojektiem no vairākām ministrijām. Kurš gan teicis, ka ar SEN likumprojektu viss ir kārtībā? SEN likmes - 5%, 10% un 15% - radās tā, ka elektroenerģijas tirgus iedzīvotājiem tiek atvērts, mazturīgajiem vajadzīgs sociālās drošības spilvens. Lielās energoietilpīgās kompānijas norādīja valstij, ka jāpaaugstina viņu konkurētspēja. Ierēdņi sāka rēķināt un nolēma, ka jāiegūst 29 miljoni latu. Lai šo summu iegūtu, vidējā nodokļa likme būtu 12,8%. Es savulaik Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāram Jurim Pūcem prasīju, lai parāda SEN likmju pamatojuma aprēķinu, arī Pūces kungs atzina, aprēķins ir ļoti vienkāršs, valsts budžetā vajadzīgi 29 miljoni.
Arī nesen Saeimas Tautsaimniecības komisijā ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts pateica, ka biogāzes ražotājiem varētu dot SEN atlaidi, bet tad no kāda cita ražotāja ar nodokļa palīdzību jāpaņem vairāk. Jo 29 miljonus latu vajag un viss - tāda ir nostāja. Turklāt tiek teikts, ka SEN ir fiskāli neitrāls. Bet, ja šis nodoklis ir fiskāli neitrāls, tad nav saprotams, ko tas meklē valsts budžetu pavadošo likumu paketē. Turklāt SEN plānots administrēt ar Valsts kases starpniecību, bet, ja jau nodoklis ir fiskāli neitrāls, būtu jābūt īpašam fondam. Šobrīd, cik man zināms, fonda nav.
Kā Latvijas iedzīvotājiem - elektroenerģijas lietotājiem - mainīsies elektrības cena, ja SEN jau no nākamā gada ieviesīs, un kā - ja SEN neieviesīs?
Iedzīvotājam neatkarīgi no tā, ieviesīs SEN vai neieviesīs, elektrības cena kāps.
Vēl jāpiebilst, ka par SEN jāsaņem saskaņojums no Eiropas Komisijas. Ja mūsu valsts amatpersonas grib dabūt EK saskaņojumu, tad, visticamāk, līdz nākamā gada aprīlim, kad plānota elektroenerģijas tirgus pilnīga atvēršana, to noteikti nevar nokārtot.
Zinām, ka respektējami Latvijas enerģētikas eksperti Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likumprojektu kritizē, tā ka likumprojekta izstrādātājiem būtu jāsaprot, ka īsti pareizi kaut kas tomēr nav. Šāds mans izteikums gan sanāk kā pārmetums ekonomikas ministram, kurš, manuprāt, kopumā nemaz tik slikti nestrādā, jo vispār jau atzinīgi vērtējami tie ministri, kuri cenšas kaut ko mainīt.
Daniels Pavļuts savulaik Dienai teica, ka elektroenerģijas tirgus atvēršanu mājsaimniecībām, kas bija plānota jau no šī gada septembra, atlika tieši tāpēc, lai sakārtotu vairākus ar elektroenerģijas tirgu saistītus jautājumus. Jūs tagad sakāt - elektrības cena tik un tā kāps.
SEN ieviešana neko neatrisina. Es jau esmu sapratis, ka valdība un Saeima ir pieradušas, ka var «uzmest» tautu, bet šajā gadījumā politiķi «piečakarē» savus partnerus - rūpniekus, kuriem ir nauda, kuri viņus varētu atbalstīt nākamajās vēlēšanās, jo tie rūpnieki, kuri gribēja, lai nepieaugtu obligātā iepirkuma komponente (OIK), piedzīvos, ka OIK tomēr pieaug.
Kā jūs skaidrojat, kāpēc OIK pieaugs?
Kaut vai tāpēc, ka, lai arī atjaunojamās enerģijas nozare ir nospiesta uz ceļiem, tā tomēr nedaudz attīstās. Šogad atvērušās piecas sešas biogāzes stacijas, viena divas biomasas ražotnes. Turklāt tiks atvērts TEC 2-2, kurai ir iespaidīga jauda. OIK vienkārši nevar nepieaugt.
Atgriežoties pie maksas par elektroenerģiju iedzīvotājiem, tātad apgalvojat, pēc tirgus pilnīgas atvēršanas būs jāmaksā vairāk.
Domāju, ka šobrīd daudzi Latvijas iedzīvotāji nav iedziļinājušies, no kā veidojas cena aptuveni astoņi santīmi un aptuveni 11 santīmi, respektīvi, Starta tarifs un Pamata tarifs. Bet šī cena - astoņi vai 11 santīmi - veidojas no četrām lietām. Pirmkārt, tā ir elektrības cena, kuru nosaka biržas cena, otrkārt, tas ir OIK, kuru mīl saukt par zaļo komponenti, lai gan ar zaļumu tur nav nekāda sakara, treškārt, ir sadales tīklu pārvades izmaksas, ceturtkārt, pievienotās vērtības nodoklis. Zinu, ka Sadales tīkli iesnieguši regulatoram informāciju, ka būs tarifa pieaugums. Rezultātā pieļaujams, ka cena kāps Sadales tīklu tarifu un OIK ietekmē. Tad vēl jāņem vērā elektrības cenas svārstības biržā. Ir jau gadījies redzēt arī strauju elektrības cenu lēcienu.
Ja arī iedzīvotājam būs iespēja izvēlēties starp vairākiem elektroenerģijas tirgotājiem, konkurence neveicinās to, ka cena mazinās?
Neveicinās gan.
Juridiskās personas, kas jau pērk elektrību brīvajā tirgū, pauž atšķirīgus viedokļus - ir dzirdēts arī, ka iespēja mainīt piegādātājus ļauj brīvāk operēt ar izmaksām un pat ietaupīt.
Ja ir runa par lieliem ražotājiem - tā varētu būt. Lietotājiem, kam ir neliels patēriņš - ne. Man ir būvniecības uzņēmums, un elektrības rēķins neveido milzīgu summu. Ietaupījums, mainot elektroenerģijas tirgotājus, ja arī būtu, tad niecīgs.
Bet, runājot par iedzīvotājiem, iedomāsimies, piemēram, pensionāri, kas dzīvo divistabu dzīvoklī Rīgā, saņem pensiju nepilnus 200 latus. Ikmēneša elektrības patēriņš pensionārei ir 50-60 kilovati, loģiski, ka visu gadu viņai ir zemākais - astoņu santīmu - tarifs. Pat ja šai pensionārei maksājamais tarifs uzkāpj no astoņiem uz 12 santīmiem, pieaugums rēķinā būs apmēram pusotra lata. Jā, var teikt, tas ir daudz, bet tad paraugāmies uz citām izmaksām. Plānots, ka SEN likme lielajām termoelektrostacijām varētu būt 15%, pārējām - 5%. Par siltumu pensionāre maksā ziemā 40-60 latu, tur 5% veido 2-3 latus mēnesī, šo cenu kāpumu viņa izjutīs vairāk nekā elektrības sadārdzinājumu.
Ņemot vērā, ka Latvijā ir daudz pensionāru un vispār daudz samērā trūcīgu iedzīvotāju, vairāk uzmanības vajadzētu pievērst sociālajai daļai, kas saistīta ar elektroenenerģijas izmaksu segšanu. Arī līdzšinējais divu tarifu princips iedzīvotājiem, manuprāt, nav sociāli taisnīgs kaut vai pret daudzbērnu ģimenēm. Trīs četru bērnu ģimene 1200 kilovatus, par kuriem var maksāt zemāko tarifu, iztērē vienā mēnesī un pārējo gada periodu spiesta maksāt augstāko tarifu. Tā ka šī sistēma tik un tā būtu pārskatāma.
Jūs uzsverat jautājumus, kas būtu jāorganizē citādi, bet vai esat par to runājis ar ekonomikas ministru Danielu Pavļutu?
Esmu.
Un kāda ir ekonomikas ministra atbilde?
Atbilde ir, ka atjaunojamās enerģijas (AE) nozare dzīvo pārāk trekni un tādēļ šai nozarei ir kas jāatņem. Mēs nolikām EM uz galda pētījumu, ka vidējā rentabilitāte biogāzes nozarē svārstās ap 9%, biomasas nozarē - līdz 12%. Tagad ar SEN vidēji 10% atņems. Jautājums - kas tad paliek? Jau sen Latvijā bija jābūt Atjaunojamās enerģijas likumam. Mēs taču redzam, ka likumu sagatavot ir ļoti vienkārši - ja ne ar vienu nekonsultējas.
Atjaunojamās enerģijas likums gan savulaik tika gatavots, vai tad ne?
Jā, bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars gatavoja šādu likumprojektu, bet, kad mainījās Saeimas, likumprojekts vienkārši kaut kur pazuda.
Turklāt ir bijis arī klusais lēmums, lai bankas nemēģina dot AE nozarei kredītus, ko bankas, kas ieklausās valdībā, arī nedod.
Varat nosaukt konkrētu gadījumu, kad kāds AE nozares uzņēmējs prasījis bankai kredītu un nav saņēmis?
Jā, tāds gadījums ir bijis.
Tieši kādu atjaunojamo energoresursu uzņēmums?
Biogāzes nozares.
Kā jūs kopumā no biznesa viedokļa vērtējat AE perspektīvu?
Patlaban nav novērtēts vēja potenciāls. Bet tas nenozīmē, ka Latvijā tagad vajadzētu sabūvēt visos stūros vēja ģeneratorus. Biogāzes iespējas nav pilnībā izsmeltas. Kas notiek ar mazo hidroelektrostaciju (HES) attīstības potenciālu, grūti pateikt. Pirmajā Latvijas neatkarības periodā valstī bija 500 mazie HES, patlaban ir aptuveni 150, turklāt ne jau visi strādā, vēl kādus 150 hesus varētu uzbūvēt.
Kad šoruden sākāt darbu LAEF vadībā, teicāt, ka vērojami centieni palielināt Latvijas atkarību no Krievijas gāzes. Jūs joprojām uzturat šo pārliecību?
Jā. Pagājušajā gadā Latvijas iepirktais gāzes daudzums un uz ārzemēm pārdotais šķeldas daudzums enerģijas vienībās ir vienādi cipari. Naudas ziņā ir daudzu miljonu liela atšķirība. Tas nozīmē, ka mēs daudzus miljonus esam uzdāvinājuši Krievijai. Turklāt tieši Krievijai vienkārši tāpēc, ka citas valsts - dabasgāzes piegādātājas, kam uzdāvināt, jau nav. Šķeldu mēs izvedam, bet kāpēc mēs šķeldu nevarētu izmantot tepat, Latvijā? Kāds varbūt saka, meži tāpēc zudīs. Bet, ja var ticēt Latvijas valsts mežu statistikai, tad Latvijā vērojams mežu pieaugums.
Turklāt mans personiskais viedoklis ir, ka mēs Latvijā baidāmies no Krievijas interesēm, bet būtu jāņem vērā, ka situāciju mūsu valstī vērā ņemami ietekmē arī Skandināvijas intereses. Mums Latvijā ir skandināvu bankas. Lielu daļu kokmateriālu Latvija eksportē tieši uz Skandināviju. Ja mēs savus kokmateriālus paturētu paši savā valstī, tad skandināviem būtu jāsāk zāģēt savus mežus vai jāmeklē citi kokmateriālu piegādātāji, un tas nav skandināvu interesēs. Psiholoģiski gan mums Latvijā viss, kas saistās ar skandināviem, patīk. Arī krīzes laikā mēs glābām bankas, nevis sevi.
Vai vispār būtu iespējama pilnīga Latvijas energoneatkarība?
Nē, neticu. Ja nu vienīgi mēs paši Latvijā izdomājam kaut ko ļoti modernu un jaudīgu. Atjaunojamās enerģijas nozares jaudas patlaban ir samērā nelielas.
Kāds ir jūsu viedoklis, Latvijai vajadzētu piedalīties Visaginas AES projektā, ja Lietuva tomēr pieņem lēmumu par šīs atomelektrostacijas būvniecību?
Latvijai vajadzēja uzbūvēt atomelektrostaciju jau pirms 15 gadiem, tagad ir gandrīz vai par vēlu. Teorētiski būtu jau ļoti labi kooperēties ar lietuviešiem. Bet, tā kā sadarbība ar Lietuvu dažādos projektos Latvijai nemaz tik gludi nerit, tad man grūti noticēt, ka Latvijas juristi šoreiz būtu tik spēcīgi, ka noslēgs tādu līgumu, kas paredzēs, ja ieguldīsim miljardu Visaginas AES, tad mums Latvijā nākamos trīsdesmit gadus būs lētāka elektrība. Patiešām neticu. Tā ka, visticamāk, Latvijas finansiālais ieguldījums Visaginas AES projektā būtu dāvana kaimiņiem lietuviešiem.
Jūs strādājat būvniecības biznesā. Termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas kārtība jūsu biznesu ietekmē?
Man termiņuzturēšanās atļauju piešķiršana biznesu vispār neietekmē. Latvijā termiņuzturēšanās atļaujas būtu jādod par daudz lielākām summām, jo patlaban prasītā summa ir sīknauda, nevis nopietnas investīcijas. Ja mums Latvijā liekas, ka ļoti nozīmīgs ir līgums par 100 vai 200 tūkstošiem eiro, tad zinām, ka, piemēram, Maskavā bez miljona eiro nekas nenotiek. Turklāt, ja nopērk dzīvokli, tas nav uzskatāms par būtisku investīciju projektu. Protams, jāņem vērā, ja Latvija noteiktu augstāku summu par termiņuzturēšanās atļauju, tad vairāk cilvēku varētu izvēlēties pirkt īpašumu Barselonā, nevis Rīgā.
Runājot par ārvalstnieku ierašanos Latvijā un ietekmi uz mūsu valsts vidi, tad gadījums no gadījuma atšķiras un neko nevajag vispārināt. Blakus Jelgavai, Ozolniekos apmetušies ķīnieši, un kopā ar manu mazmeitiņu dziedāšanas nodarbības apmeklē ķīniešu meitene, kura jau iemācījusies dziedāt latviešu tautas dziesmu.