Dažādas socioloģiskās aptaujas kā parasti sniedz «interesantus» rezultātus, kas nu jau nemaz vairs nepārsteidz, bet gan parāda, ka lielum lielam Latvijas iemītnieku pulkam galvā putniņi dzīvo. Te viņi skumst par padomju gadiem, te gaužas par nelāgo dzīvi Eiropas Savienībā. Var jau teikt, tas nav jāvērtē pārāk nopietni, taču šādā noskaņojumā jau parādās zināmas tendences. Skumjākā ir atziņa, ka aizvadītie 20 gadi daudziem neko nav palīdzējuši saprast. Tad arī iespējams gausties par Latvijas intereses nievājošo Briseli, aizmirstot uzdot jautājumu - kādēļ tad esam iestājušies ES un vai esam šai savienībai nepieciešami?
Tādās reizēs piemirstas, cik daudz atvieglojumu esam ieguvuši kopš nokļūšanas ES. Pats saredzamākais - brīvā ceļošana vairāku valstu teritorijā, kur nav jābaidās no citos pasaules reģionos pastāvošiem draudiem personiskajai brīvībai. Vai no Latvijas uz darbu ES valstīs aizbraukušajiem ir iemesls nozākāt iegūtās tiesības uz legālu darbu ārzemēs? To pašu nākas jautāt visiem studentiem un topošajiem zinātniekiem, kas skolojas rietumu augstskolās. Bet ko lai saka par daudzajiem dažādās jomās paveiktajiem darbiem, kas īstenoti tikai ar dāsna ES finansējuma palīdzību? Vai pamats gausties zemniekiem, kas, lai gan nepietiekami, tomēr saņēmuši prāvus maksājumus?
Arī dzīve demokrātiskā, atvērtā sabiedrībā nav nekas pats par sevi saprotams. Tas ir ieguvums, kas jāsargā. Tāpēc skolās nedrīkst strādāt pedagogi, kas atklāti sludina naidu pret Latvijas valsti. Var ieteikt visiem, kas neredz mūsu valstī paveikto, doties ekskursijā uz tādām valstīm kā Baltkrievija, Krievija, Uzbekistāna un Turkmenistāna. Šo valstu režīmi savas valdīšanas īpatnības attaisno ar apgalvojumu, ka rietumvalstu demokrātijas pastāvēšana esot tikai propaganda vien. Pēc kāda ukraiņu žurnālista stāstītā, līdzīgi izturas arī Ukrainas valdošā elite. Taču, šķērsojot ES robežu, saka šis žurnālists, uzreiz kļūst redzams, ka demokrātija tomēr ir iespējama. Diemžēl to, ko redz zinošs un gudrs ukraiņu žurnālists, negrib atzīt prāvs skaits Latvijas iedzīvotāju.
Visdrīzāk ar pozitīvu skatu ES nākotnē veras tie Latvijas iedzīvotāji, to apdzīvoto vietu vadība un iemītnieku vairākums, kas savu nopietno attieksmi pret dzimto zemi parāda rūpīgā attieksmē ik dienas. Un var apgalvot pretējo - aiz sagāzušās sētas un kupli sazēlušu nātru klājiena nesadzirdēt izpratni par Latviju Eiropas Savienībā.
Problēmas risinājums meklējams tikai šeit - gan mazās, gan lielās lietās. ES federalizācija nevar zibenīgi mainīt šejienes tikumus, taču nākotnē labvēlīgos apstākļos Latvijas iedzīvotāju prātus vairāk vajadzētu ietekmēt ES pastāvošajiem labākajiem piemēriem - sākot jau no attieksmes pret dabu līdz pat ekonomiska rakstura jautājumu risināšanai un politiskās dzīves norišu kārtībai.