Mūzika mīlestībai un brīvībai
Mīlestība un alkas pēc brīvības ir šī PSRS stagnācijas gados tapušā darba galvenais vēstījums, kas pasniegts atbruņojoši atklāti un tieši, ņemot par pamatu pasaulslavenā ASV armēņu rakstnieka Viljama Sarojana tāda paša nosaukuma viencēlienu. Starp citu, šī bija viena no pašām pirmajām rokoperām Padomju Savienībā. Skaidrs, ka bija krietni jāpagaida līdz pirmizrādei žanrā, kas nācis no brīvās pasaules kultūras, kuru aiz dzelzs aizkara satricināja leģendārā rokopera Jēzus Kristus superzvaigzne. Tāpēc Ei, jūs tur! pirmizrāde notika tikai 1977. gadā - Liepājas teātra Mazajā zālē ar rokgrupu Līvi, Ievu Akurateri un Juri Bartkeviču. Imanta Kalniņa īpašā unikalitāte slēpjas tajā, ka viņš spējis tiešā trāpījumā skart ar visu, ko radījis, - gan dziesmām, kuras pie ugunskuriem un dažnedažādos saietos dziedājušas vairākas paaudzes, gan simfonijām, oratorijām, operām... Un ikvasaras Imantdienas arvien izvērsušās par dziesmotu tautas svētceļojumu.
Simfonija uz trepītēm
Vairs neatceros, kā, taču man laimējās dabūt biļeti uz Imanta Kalniņa 4. simfonijas pirmatskaņojumu 1973. gada 20. aprīlī ar leģendāro maestro Leonīdu Vīgneru pie mūsu Radio un televīzijas simfoniskā orķestra diriģenta pults. Ienākot filharmonijā (kā tolaik sauca gan Latvijā galveno akadēmiskās mūzikas koncertzāli - Lielo ģildi, gan arī tālaika valsts koncertorganizāciju), šo akadēmiskās mūzikas svētnīcu nevarēja ne pazīt. Man tik labi zināmā vide, kur publikā parasti dominēja sirmas galvas un tuvumā varēja apskatīt pazīstamus radošās inteliģences pārstāvjus, kā arī sastapt pa kādam vizuāli neuzkrītošam mūzikas studentam ar kabatas partitūriņu rokās, bija piedzīvojusi neparastu pārvērtību. Simfoniskās mūzikas koncertzāle bija uzkrītoši pilna ar jauniešiem! Turklāt tie pārsvarā bija garmataini, bohēmiska paskata džinsaiņi skrandainās posthipiju laika kļošenēs. Viņu vidū daudzi bija no Mākslas akadēmijas un daudz tādu, kuri te kāju vēl nebija spēruši. Tādus nudien agrāk nebiju manījusi, kad te spēlēja Brāmsu, Čaikovski vai mūsu pašu simfonisma klasiķi Jāni Ivanovu.
Šoreiz filharmonijā valdīja īpaša gaisotne: radoša, brīvdomīga, nepieradināma. Gaisā kopā ar jaunības un dabas pavasari vibrēja dumpīgums un aizliegtā augļa vilinājums. Tomēr tikai retais zināja patiesību par šīs simfonijas likteni: finālu, kurā sākotnēji bija paredzēts dziedājums ar amerikāņu dzejnieces Kelijas Čerijas dzeju, komponistam likts pārrakstīt, jo padomju režīms tādu radošu brīvsoli - «pūstošo Rietumu» zīmi - aukstā kara apstākļos nevarēja pieļaut. Kā gan to bija zināt, avīzēs taču par to nerakstīja! Savukārt komponists tolaik pat nenojauta, ka līdz oriģinālversijas pirmatskaņojumam vēl būs jāgaida… 25 gadi. Padomju varas aizliegto Ceturtās simfonijas oriģinālversiju ar dziedātu finālu pirmais cēla priekšā igauņu diriģents Nēme Jervi, kurš 1997. gada pavasarī to atskaņoja ar Detroitas simfonisko orķestri. Tajā pašā gadā pirmatskaņojumu Latvijā mūsu valsts neatkarības svētkos 18. novembrī izpildīja Imants Resnis ar Liepājas simfonisko orķestri.
Apvērsums filharmonijā
Toreiz, tālajā 1973. gadā, man bija stāvvieta. Kopā ar citiem vidusskolas vecuma vienaudžiem cieši kopā sasēdām uz balkona kāpnēm. Klusums. Taču, kad sākās simfonijas pirmā daļa, enerģija bija tāda kā rokkoncertā: tā nāca no spēkā arvien pieaugošas, nepārtraukti ostinato atkārtotas hipnotizējošas frāzes un bungu komplekta ritma. Un vēl basģitāra (!) simfoniskajā orķestrī! Klasiskās simfonijas allegro formas vietā - variācijas ostinato, līdzīgi kā Ravela Bolero. Mūzikas spēks gluži fiziski sajūtams ar visu ķermeni!
Atskaņojumam beidzoties, likās, ka visu mūsu kopīgās sajūsmas «tvaiks» nocels koncertzālei jumtu. Komponistu izsauca atkal un atkal, vēl tagad acu priekšā Imants Kalniņš ar garajiem, viļņainajiem matiem, kas arī, starp citu, tolaik bija brīvības un protesta zīme. Jaunie ļaudis, viņa mūzikas fani, pēc tam nāca uz visiem 4. simfonijas atskaņojumiem. Uzrunādama ar rokmūzikas spēku un valodu, šī simfonija bija apvērsums mūzikas vēsturē, tā piesaistīja t. s. akadēmiskajai, nopietnajai mūzikai jauno paaudzi. Tagad Imants Kalniņš ir jau sešu simfoniju autors. Topot septītā. Viņš ir arī divu instrumentālo koncertu, divu operešu, triju oratoriju (populārākā - Dzejnieks un Nāra 1993. g. un Rīta cēliens 1977. g.), triju kantāšu un triju operu autors (iestudējumus pieredzējušas operas Spēlēju, dancoju (1977) un Ifigēnija Aulīdā (1982). Pats sevi viņš redz tieši kā akadēmiskās mūzikas komponistu.
Tautas mīlestība I. Kalniņa mūziku pavadījusi visur, pat Dziesmu svētku estrādē bez riebuma dziedot leģendāro dziesmu Ļeņinam ar Imanta Ziedoņa vārdiem (melodija patiešām skaista, iedvesmojoša!). Paradoksāli, ka tieši t. s. politiskās konjunktūras darbs, Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienai veltītā Oktobra oratorija, varai nebūt nešķita ērta - to atskaņoja negribīgi, maz. Savukārt tagad kaut kur Nacionālās operas nošu skapī iegūlusi pēdējā opera Matīss, kausu bajārs, kas ir novēlota jubilejas velte dzejniekam A. Čakam. Operā par to atbild, ka partitūrā esot par maz nošu...
Tā švunka
Taču atgriezīsimies pie 4. simfonijas, kura satricināja mūsu mūzikas pasauli. «No šī notikuma mums bilžu diemžēl nav, lai gan Imants Kalniņš te grozījās arī mēģinājumos. Bija gan superbilde, kurā viņš kā Jēzus izskatījās. Bet kāds nav atdevis muzejam atpakaļ,» stāsta ilggadējais Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Mūzikas nodaļas vadītājs Elmārs Zemovičs, kurš pats orķestrī tolaik spēlēja oboju. Arī sajūta tur, mūzikas iekšpusē, esot bijusi īpaša. «Pirmoreiz spēlējām ko tādu, īsts roks, tā milzīgā švunka! Vīgners nodiriģēja ar iekāri, lielu pacēlumu. Neparasti, svaigi! Mūzika no citas pasaules.»