Pēc ilgstošas neziņas par savu nākotni klubā februārī aizsargs ar īres nosacījumiem pievienojās Championship līgas pastarītei Vulverhemptonas Wanderers, kas pēc sastāva un ambīcijām nav ne kripatiņu sliktāka komanda kā viņa pēdējās divas vienības. Saruna ar Kasparu notika vēl pirms Latvijas valstsvienības spēles ar Lihtenšteinu.
Kāpēc Reading tev iedeva vilka pasi, un kā nokļuvi tieši pie «vilkiem» - Vulverhemptonas Wanderers?
(Nopūšas.) Tas bija sarežģīti. Es it kā negribēju ļoti daudz runāt par klubu lietām, bet īsumā - tas viss izvērtās diezgan īpatnēji. Pēdējās transfēru loga dienās man bija iespējas pāriet uz citām premjerlīgas un Championship komandām. Tad man tika paziņots, ka es nekur nedrīkstu iet, ne ar vienu nedrīkstu runāt, un pēc 24 stundām, kad transfēru logs bija ciet, man paziņoja, ka es varu darīt, ko gribu. Tajā brīdī izvēlējos vislabāko variantu no tiem, kas vēl bija palikuši.
Vai bija zināms jau agrāk, ka tev jāmeklē jauns klubs?
Nē! Spekulāciju bija daudz, un bija klubi, kas vēlējās mani iegūt savā īpašumā jau agrāk, bet attieksme no Reading visu laiku bija tāda, ka neesmu pieejams, ar mani nedrīkst runāt. Beigās tas viss izvērtās par tādu ziepju operu, bet es joprojām esmu Reading īpašumā, tāpēc sevišķi daudz par to runāt nevēlos, lai nesanāk, ka pats sev izroku bedri.
Tādu nesaprotamu Reading kluba pozīciju droši vien ietekmēja Zambijas aizsarga Stofiras Sunzu situācija - te viņš bija klubā uz pārbaudi, te atgriezās izlases rīcībā Āfrikas Nāciju kausa izcīņai.
Nu, ja viņi tiešām kaut uz brīdi bija iedomājušies, ka tas aizsargs var spēlēt premjerlīgā, tad man ļoti jāapšauba viņu atlases metodes.
Kādi bija tavi kritēriji, izvēloties jauno klubu?
Es zināju, ka vēl neesmu gatavs pamest Angliju, ka gribu regulāri spēlēt, ka gribu būt labā, ambiciozā komandā, kāda, manuprāt, Vulverhemptona ir, neskatoties uz tās pašreizējo pozīciju turnīra tabulā. Bet pēc transfēru loga aizvēršanās manas iespējas bija jau daudz ierobežotākas nekā pirms diennakts (rūgti smejas).
Līdz šim galvenokārt spēlēji komandās, kas cīnās par paaugstināšanos, bet tagad esi komandā, kas cīnās par palikšanu līgā. Tas ir jauns izaicinājums arī tev?
Jā, nekad neesmu baidījies no jauniem izaicinājumiem. Bet galvenais bija tas, ka gribēju regulāri spēlēt un darīt to klubā, kurā ir laba infrastruktūra, lai no šīs pieredzes varētu kaut ko mācīties un augt kā spēlētājs. Arī savos daudzajos gados (smejas). Es esmu no tiem futbolistiem, kas sevi par pilnvērtīgu spēlētāju uzskata tikai tādā gadījumā, ja ir regulāra spēļu prakse.
Cik liela starpība ir spēlēt komandā, kas cīnās par paaugstināšanos vai par neizkrišanu?
Lielākā atšķirība ir pārliecībā. Ja runājam tieši par Wolves, kvalitātes ziņā tur ir daži spēlētāji, kas ir galvas tiesu pārāki par maniem labākajiem spēlētājiem redingā. Bet, ja komanda uzvar tikai katru devīto spēli, tad arī tik meistarīgiem futbolistiem pārliecība nav tik liela, un tad arī veiksme mēdz novērsties… Tajās spēlēs, kurās jau piedalījos jaunās komandas sastāvā, reizēm bija teju vai izmisums - it kā spēlē pret labākajām komandām līgā, demonstrē labu sniegumu, bet beigās tik un tā zaudē. Kaut kāda viena standartsituācija, kurā pietrūkst veiksmes, un pēc mača tu sēdi un nesaproti, kāpēc komanda zaudējusi. Tā arī ir tā lielākā atšķirība! Ar Reading pagājušajās sezonas otrajā pusē uzvarējām absolūti visas spēles, pat tās, kurās nebijām to pelnījuši. Bet tagad ar «vilkiem» ir otrādi.
Papētot Wolves sastāvu, radās doma, ka šī, iespējams, ir labākā komanda, kādā jebkad esi spēlējis…
Zini, es tiešām domāju, ka šāds apgalvojums nav tālu no patiesības. Talanta ziņā tur sapulcētie spēlētāji ir kvalitatīvi. Komandas kodols par 80% ir tāds, kādā sastāvā viņi pirms dažiem gadiem spēlēja premjerlīgā. Bet Championship ir ļoti specifiska līga. Ja tādā tu tiec iesaistīts cīņā par «izdzīvošanu», tad tādām kvalitātēm kā klase, meistarība ir mazāka nozīme nekā, piemēram, cīņasspars un gatavība cīnīties par katru bumbu. Viena no lietām, kas man uzreiz iekrita acīs, ierodoties klubā, bija spēlētāju attieksme - esam par labu, lai izkristu ārā. Lai gan - ja izanalizējam, neviens nav pasargāts no izkrišanas. Ar tādu attieksmi neviens klubs līgā vēl nav noturējies.
Reading komandā ieradies kā potenciāls līderis. Vai arī pie «vilkiem» viens no taviem uzdevumiem ir saliedēt komandu?
Es domāju, ka mani galvenie uzdevumi nekad nav mainījušies. Klubi pērk spēlētājus, vērtējot viņu galvenās kvalitātes. Diez vai tiku piesaistīts komandai tāpēc, ka ļoti ātri skrienu (smaida).
Wolves sastāvā ir daudz spēlētāju ar labu reputāciju Anglijā.
Jā, kluba ambīcijas droši vien ir pat augstākas, nekā Reading un Queens Park Rangers kopā ņemot. Šobrīd ir tā, ka līdzjutēji mūs konstanti katru spēli izsvilpj. Tā man līdz šim nebija gadījies.
Kādas ir sajūtas?
Ja godīgi, man ir gandrīz vienalga. Troksnis ir troksnis. Protams, ir patīkami, ja tevi atbalsta, bet reizēm ir patīkami kādam pierādīt pretējo.
Kā bija atgriezties pēc premjerlīgas atkal Championship līmenī - gan sajūtu, gan futbola ziņā?
Spēļu ir daudz vairāk! Tikko ierodoties, mačs bija katru trešo dienu. Premjerlīgas ritmā ir tā: uzspēlē, tad nedēļu muļļājies, atkal uzspēlē, nedēļu patrenējies. Te ir citādi - atjaunojies, spēlē, atjaunojies, spēlē… Treniņiem īsti laika nav. Nācās atkal pie tā pierast. Arī pie spēles stila. Premjerlīgā man ar galvu bija jāspēlē vidēji mačā desmit reižu, bet Championship līgā - no 40 līdz 45.
Debitēji pret Derby County, kuras vārtus sargā latviešu izcelsmes anglis Ādams Legzdiņš, kurš britu medijiem izpļāpājies, ka gribētu spēlēt Latvijas izlasē…
Cik zinu, latviski viņš nerunā. Viņš arī nekad nav meklējis kontaktus ar mani, lai gan mūsu klubi vairākkārt ir spēlējuši savā starpā. Ja runājam par viņa kvalitāti, Derby County pamatvārtsargs nevar būt slikts. Protams, viņam kā Championship vārtsargam ir specifisks spēles stils, atšķirīgs no pārējā Eiropā spēlētā, bet kvalitātei jābūt pieklājīgai.
Pievērsīsimies Latvijas izlasei! Nākamā spēle PK kvalifikācijā Latvijai ir ar Bosniju. Pirmais mačs pret viņiem laikam bijis mūsu izlasei nesekmīgākais šajā ciklā.
Nospēlējām ļoti neveiksmīgi. Mēs varam skatīties uz viņu kvalitatīvajiem spēlētājiem, bet tā ir komanda, kuru varam uzvarēt, ja pieturamies pie attiecīga spēles zīmējuma un disciplīnas. Spēli sākām labi - ātri guvām vārtus un nākamajos divos stūra sitienos arī varējām gūt pa vārtiem. Tā «pendele», ko nopelnījām, bija pilnīgi muļķīga. Ja būtu noturējuši labvēlīgu rezultātu ilgāk, vēl paskatītos, kā viņi mūs uzlauztu… Manuprāt, Latvijas izlases galvenā problēma pašreiz ir psiholoģiskā noturība. Ielaižot vienus vārtus, mums pilnībā pajūk spēle, kas bieži vien beidzas ar vēl vieniem vai diviem zaudētiem vārtiem. Tā bija ar Grieķiju mājās, kad bijām vadībā un kontrolējām spēles gaitu. Tā bija Bosnijā, Japānā, Slovākijā… Jāpiestrādā pie tā! Jāatceras, ka spēle rit 90 un vairāk minūšu, kuras visas jāspēlē vienā līmenī.
Kas vēl jālabo atbildes spēlē, ja salīdzina ar pirmo maču?
Disciplīna! Tehniski viņi ir pārāki par mums. Vienīgais, uz kā rēķina varam viņus pārspēt, ir spēles disciplīna, kas, manuprāt, ir viņu vājā vieta. Atceroties spēli Bosnijā, man šķiet, ka mums bija iespējas gūt vārtus no visām standartsituācijām pie viņu vārtiem. Domāju, toreiz rezultāts mierīgi varēja būt arī 7:5… Arī tas ir komponents, kurā varam viņus pārspēt.
Negribēju to jautāt, bet pats pieminēji zīmīgo 7:5… Kādas bija sajūtas pēc Anglijas kausa spēles, kurā Reading bija vadībā ar 4:0 pret Londonas Arsenal, bet zaudēja ar 5:7?
(Ilgi domā.) Nezinu, pie tā ne pārāk gribas atgriezties… Manuprāt, bija naivi cerēt, ka tūlīt skriesim un iesitīsim vēl četrus vārtus, un šāds bija galvenā trenera (Braiena Makdermota - aut.) norādījums pēc pirmā puslaika. Domāju, tā bija kļūda.
Tava pēdējā spēle Reading kreklā arī bija pret Arsenal…
Jā, laikam nav tas labākais pretinieks man (smejas). Arī tā spēle bija tāda - skriesim un sitīsim… Spēlēt atklātu futbolu pret Arsenal, manuprāt, nebija prātīgi. Tās spēles parāda, kas notiktu ar Latvijas izlasi, ja tā spēlētu atklātu futbolu pret mūsu grupas favorītkomandām. Tas bija naivi.
Par atklāto vēstuli Latvijas līdzjutējiem pagājušā gada oktobrī. Tā bija tava iniciatīva?
Jā, tas ir mans lēmums, par kuru ne ar vienu nekonsultējos. Pateicu [Aleksandram] Starkovam, ka neesmu apmierināts ar to, kā situācija tiek risināta komandas iekšienē, un pēc personīgajām pārdomām tapa tā vēstule. Tobrīd jutu nepieciešamību tā darīt, un mana nostāja līdz šim nav mainījusies.
Tas bija Kaspara Gorkša kā kapteiņa vai kā Latvijas pilsoņa viedoklis?
(Ilgi domā.) Droši vien abi.
Ja tu nebūtu kapteinis, vai arī rakstītu šādu vēstuli?
Nezinu. Vai manī kāds klausītos, ja es nebūtu kapteinis?
Tu vēlējies Rudņevu aizstāvēt vai nopelt?
Tā tas arī bija domāts - divējādi. Man nebija saprotams, kāpēc Artjomam pārmeta patriotisma trūkumu. Es domāju, ka tā bija vienkārši muļķīgi pateikta frāze. Man nav nekā personīga pret viņu.
Artjoms vēlāk izteicās, ka labāk tu būtu nācis pie viņa izrunāties zem četrām acīm.
Esam to izdarījuši. Domāju, ka mūsu attiecības nav mainījušās - kādas tās bija pirms vēstules tapšanas, tādas tās ir arī tagad.
Skatoties turnīra tabulā, aina nav patīkama. Vai ir starpība - turnīru beigt 3. vai 5. vietā, ja tas neļauj kvalificēties nākamajai kārtai?
Zini, ir ļoti svarīgi gūt uzvaras un pārliecību. Angliski saka winning the habit (ieradums uzvarēt). Redz, ir Arsenal un Swansea, kas rāda skaistu spēli, bet ir, piemēram, Mančestras United, kas ne vienmēr spēlē skaisti, taču gandrīz vienmēr pamanās uzvarēt. Manuprāt, tas ir ļoti racionāli. Futbols ir uzvaru bizness - ja neuzvari spēles, tad tam visam ir maz jēgas.