Reiz, atzīmējoties bezdarbniekos, viņa iegājusi dāmu istabā un gandrīz apkritusi no pārsteiguma - pie izlietnes ar roku ziepēm no publiskā šķidro ziepju trauka kāda sieviete mazgājusi galvu. «Sajutu, kā pēc ceptiem kartupeļiem oda viņas drēbes. Viņa mani vienkārši neredzēja, turpināja mazgāt matus. Tad es sapratu, ka man vēl savā bezdarbnieces statusā ir ļoti palaimējies, jo tik daudz naudas, lai sevi sakoptu, man vēl bija. Kad sieviete pie roku žāvējamā aparāta sāka žāvēt matus, viņa aplaimoja mani ar: «Nelūri! Pati tāda paliksi!» Tikai vēlāk es sapratu, ka tad, kad esi nodzīts līdz izmisumam, kļūsti agresīvs un rīkojies kā stūrī iedzīts zvērs. Vismiermīlīgākais cilvēks sāk uzbrukt, rīkoties vai arī atlaiž ķepas un aiziet bojā.»
Elga divdesmit gadus kopš augstskolas beigšanas bija strādājusi privātās struktūrās un pārzināja lietvedību, grāmatvedību. Alga bija laba, viņa daudz ceļoja, nopirka dzīvokli uz kredīta. «Kāpēc man neņemt kredītu savam dzīvoklītim, ja es zināju, ka alga man būs katru mēnesi?» Elga sāk savu stāstu par bezdarbniekošanas laiku stāstīt no Kaina un Ābela laikiem, kad dzīvojusi pārticīgi. Taču vienā dienā laiki nemainījās - pamazām Elga sākusi saprast, ka treknie gadi beigušies, līdz uzņēmējs pasaucis uz kafiju un lūdzis saprast situāciju - viņam draudot bankrots.
«Pirmkārt, mēs esam tā audzināti, ja tevi atlaiž, tad tu esi nevis nesakārtotās ekonomiskās sistēmas upuris, bet neveiksminieks, no kura izvairās kā no lepras slimnieka. Bezdarbnieka vārda aura kādu brīdi burtiski ap tevi staro kā neveiksmes zvaigzne pierē. Nekur no sajūtas, ka esi nevajadzīgs, nodots, iztukšots, nespēj tikt prom.
No sākuma Elga dzīvoja no veciem iekrājumiem un domāja, ka atliks tikai aizsūtīt CV, lai darba devēji nāktu lūgdamies. Tā nenotika - krājumi ātri izsīka. Par īpašumu laukos agrāko 15 000 latu vietā uzpircēji nu piedāvāja tikai 5000 naudiņu. «Nevienam to nenovēlu. Labi, ka mani atbalstīja draugi. Bezdarbs bija smaga pārbaude pašapziņai, bet parādīja draudzības stiprumu.»