Runā dzimtajā valodā
Armēņu valodu dienā, kad viņu baznīcā tiekos ar armēņu kopienas pārstāvjiem, dzirdu ļoti daudz. Lai arī mūsu saruna notiek latviešu un krievu valodā, tiklīdz mani sarunu biedri vēršas cits pie cita, pāriet uz dzimto valodu. Latvijas Armēņu kultūras centra vadītājs Rafi Haradžanjans piebilst, ka tas ir tipiski - ģimenē runāt dzimtajā valodā, bet saziņā sabiedrībā izmantot krievu un latviešu valodu. Dzimto valodu armēņu bērni apgūst ne tikai ģimenēs. Rīgas armēņu apustuliskajā pareizticīgo baznīcā, kas uzbūvēta par vietējo armēņu ziedotajiem līdzekļiem, piepalīdzot ikvienam draudzes loceklim, darbojas svētdienas skola, kuru apmeklē bērni no 1. līdz 8. klasei, kā arī vecāki cilvēki, kuri varbūt pat nav dzimuši vai dzīvojuši Armēnijā, taču vēlas atjaunot vai nostiprināt valodas zināšanas.
Mācītājs Hosrovs Stepanjans norāda, ka baznīcai armēņu dzīvē ir ārkārtīgi liela nozīme: «Baznīca armēņiem nozīmē glābiņu. Lai kurā valstī armēņi nonāktu, viņi uzbūvē skolu un baznīcu, lai neaizmirstu savu vēsturi un valodu.» Latvijā baznīca armēņiem ir būtiska savas nacionālās identitātes saglabāšanā, te viņi var saņemt visu to, ko nevar iegūt citur, esot projām no dzimtenes - armēņu lūgšanas, tikšanās ar tautiešiem, iespēju runāt dzimtajā valodā, te viņi iepazīstas savā starpā, svin valsts un baznīcas svētkus. Tas ir vienīgais un svarīgākais kultūras un izglītības centrs.
Ar tautieti vieglāk
Tigrana sievai Asmikai baznīca ir kā mazā Armēnija, kur viņa jūtas brīva un saprasta. «Latviešu valodas kursi un iesaistīšanās projektā, kas palīdz imigrantiem iekļauties vietējā sabiedrībā, palīdz viņai iedzīvoties Latvijas vidē, savukārt baznīcas apmeklēšana ļauj saglabāt piederību savai tautai,» stāsta Tigrans un atzīst, ka viņam ir mazliet kauns sievas priekšā, jo tagad viņa vīram stāsta par Latvijas vēsturi un būtiskiem notikumiem valstī, kaut tam vajadzēja būt Tigranam, kas sievu iepazīstina ar šīm lietām, atvedot viņu uz Latviju. Viņš savas tautības dēļ Latvijā nekad nav juties citāds vai atstumts. Tikai vienu reizi, kad kādā studentu ballītē draugi sākuši dziedāt latviešu tautasdziesmas, sajuties skumji, jo nezinājis nevienu dziesmu. «Izjutu šo kopības garu, taču paliku it kā malā. Arī latviešiem raksturīgās vārdadienas man bija svešas,» vienīgās atšķirības raksturo Tigrans.
Tomēr izvēloties sievu, viņam bijis svarīgi, lai tā ir tautiete. «Neesam liela nācija, un, lai nostiprinātu savas ģimenes, man bija svarīgi izvēlēties savas tautības meiteni. Esmu audzis tradicionālā armēņu ģimenē, un liela nozīme bija tam, lai sieva mani saprot, lai nav jāskaidro lietas, kas mums ir pašsaprotamas, bet citas tautības meitenei var būt grūti pieņemamas.» Tigrans atklāj - bez tā, ka armēņu sievietēm vienkārši ir iedzimts talants būt labām saimniecēm, viņas ievēro arī zināmus ģērbšanās un uzvedības priekšrakstu gan dzimtenē, gan dzīvojot citā zemē. «Piemēram, armēņu sieviete nekad neizies sabiedrībā ar izaicinošu dekoltē, viņa krietni ilgāk izklaidēties dosies kopā ar kādu no tuviniekiem, viena nesēdēs kafejnīcā. Neko nedarīs, neapspriežoties ar vīru. Parasti viņām nav savas draudzenes, ja mūsu sievietes iepazīstas ar kādu citu sievieti, parasti iepazīstas arī visa ģimene,» uzskaita Tigrans. Puisis uzsver arī lielo cieņu pret vecākajiem cilvēkiem, kuriem bieži ir noteicošā loma ģimenē, norādot uz to, ka Armēnijā nav tādas lietas kā veco ļaužu pansionātu. Arī bērni, kuri zaudējuši vecākus, netiek atdoti bērnunamā, viņus izaudzina ģimenē, kas armēņiem ir ļoti nozīmīga.
Māca svinēt svētkus
Lai atrastu piemērotu meiteni, Tigrans devās uz Armēniju pie attāliem radiem, kur notika savešana un līgavu atrādīšana. «Tas viss izskatījās pēc komēdijas Manas lielās armēņu kāzas, taču viss bija ļoti nopietni, lai gan reizē arī mākslīgi un saspīlēti. Laikam tāpēc man neviena meitene uzreiz neiekrita sirdī,» stāsta Tigrans, atklājot, ka Asmiku saticis pavisam nejauši, kad reiz nolēmis uz Armēniju aizbraukt tāpat vien, nevis sievu meklēt.
Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, Asmika priecājas, ka Rīga ir salīdzinoši tīra. Viņai patīk sabiedriskais transports, uz kuru te var paļauties tā precizitātes dēļ, tajā var viegli iekļūt ar bērnu ratiņiem. Tigrans stāsta - sieva priecājas, ka šeit viņa var būt brīvāka privātajā un ģimenes dzīvē, jo atšķirībā no Armēnijas, kur kaimiņš par kaimiņu visu zina un reizēm ir pat dziļi tajā iekšā, te sveši neaizrāda par kaut ko, neizrāda ziņkāri par citu dzīvi. Taču tajā pašā laikā viņai liekas neparasti, ka, dzīvojot vienā kāpņutelpā, cilvēki nepazīst cits citu. Armēnijā šīs kaimiņu attiecības ir daudz tuvākas. Asmika ir arī tā, kas Bagojanu ģimenē vairāk cenšas ieviest armēnisko svētku svinēšanas tradīcijas. «Piemēram, no 8. marta mēnesi dzīvojam šo svētku iespaidā - līdz pat 7. aprīlim, kad Armēnijā svin Skaistuma dienu un viņai tā arī ir ļoti nozīmīga diena. Taču svinam arī latviešu svētkus un arī tradicionālos armēņu baznīcas svētkus,» piebilst Tigrans.