Kopumā šī ideja ved pareizā virzienā, jo vajag rūpēties par to, lai vispār Latvijā kāds nodokļus maksā, turklāt dara to godīgi. Taisnīguma elements būtu jāfokusē arī uz tiem Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri strādā citās valstīs, tādā veidā stiprina to ekonomiku un tur arī maksā nodokļus, bet, atbraucot uz Latviju, ļoti aktīvi izmanto mūsu valsts veselības aprūpes sistēmu, jo konstatējuši, ka šeit pieejamā veselības aprūpes sistēma nemaz nav tik slikta. Tomēr tādā veidā ārvalstīs strādājošie samazina veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri joprojām dzīvo un strādā mūsu valstī un šeit maksā nodokļus.
No privātās medicīnas biznesa viedokļa būtu izdevīgi, ja veselības aprūpe tiktu saistīta ar nodokļu nomaksu?
Ikvienam veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam ir svarīgi, lai sistēmā parādītos vairāk naudas, jo visus neatkarības gadus dzīvojam hroniskas anēmijas - naudas trūkuma - stāvoklī. To pierāda divi ļoti svarīgi rādītāji. Pirmkārt, procenti no iekšzemes kopprodukta un tas, ka Latvija izmisīgi cīnās ar Bulgāriju un Rumāniju par to, kura valsts visvājāk finansēs veselības aprūpes sistēmu. Otrkārt, tas, cik tad naudas veselības aprūpei sanāk uz katru iedzīvotāju. Abi šie rādītāji Latvijā ir ļoti, ļoti slikti, sliktāk nevar būt.
Kāpēc tā? Vairāk nekā 20 gadu veselības aprūpes nozarei nav bijis gana spēcīga valsts mēroga lobija, vai arī nav bijis gana enerģiska veselības ministra, kas izcīnītu lielāku daļu no budžeta?
Jā, es domāju, ka tieši tā. Turklāt nepietiekamā finansējuma problēma sākās jau XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija veidoja savu pirmo budžetu. Tad tika pieņemts dīvains politiskais lēmums, paredzot, ka veselības aprūpei nevajag daudz naudas. Morāle, kas sakņojas padomju laika veselības aprūpes sistēmā, bija tāda, ka gan jau ārsti paši par sevi parūpēsies. Politiķi izrakstīja indulgenci ārstiem, norādot: «Mēs jums maksāsim maz, bet jūs tā kā drīkstētu naudu no pacientiem iegūt citos veidos.» Tieši tā tas gadiem ilgi ir noticis.
Tā nauda, ko valsts nesamaksā, tomēr veselības aprūpes sistēmā nonāk. Un nonāk divos veidos. Viens no tiem ir samērā civilizēts - to samaksā darba devēji, nokārtojot veselības apdrošināšanu saviem darbiniekiem, bet otrs veids ir pašu pacientu maksājumi, jo viņi ir spiesti tad, kad saslimst, atvērt savu maku. Turklāt nopietna problēma vēl ir tā, ka nauda veselības aprūpes sistēmā bieži nonāk pelēkā veidā, jo ārstniecības personas gan privātajā, gan publiskajā sektorā veic nereģistrētos maksājumus.
Es gribu aicināt mediķus, ja viņi vēlas lielākas algas, ja vēlas, lai valsts vairāk investē veselības aprūpes sistēmā, sākt ar sevi, godīgi paskatīties uz sevi un būt pirmajiem, kas vēršas pret ēnu ekonomiku, gribu aicināt nepieņemt nereģistrētus maksājumus, kļūt par godīgiem nodokļu maksātājiem un tad arī paprasīt no valsts lielāku finansējumu veselības aprūpes sistēmai. Šobrīd ir tā, ka nevar prasīt no valsts lielāku naudu, jo visi taču zina par nereģistrēto maksājumu pastāvēšanu. Nav pat jāatgādina, cik augstā līmenī šī problēma bijusi, un pagaidām joprojām visa sistēma funkcionē greizi.
Lai sistēma beidzot vairs nefunkcionētu greizi, būtu jāpalielina procents, kas no budžeta tiek atvēlēts veselības aprūpei?
Jā, tāpat jau iedzīvotāji maksā, tikai to vajadzētu darīt solidāri. Nauda pie mediķiem nonāk, bet brīdī, kad slimība klāt, un cilvēks vai nu pats samaksā, vai radinieki samet vajadzīgo summu. Tādā veidā pacients vienkārši ir spiests samaksāt to, ko varēja iegūt ar nodokļu palīdzību vai pašapdrošinoties.
Varbūt pagaidu risinājums būtu plašāk nodrošināt iespējas privātpersonai nopirkt veselības apdrošināšanas polisi - arī bez darba devēju starpniecības?
Šāds piedāvājums ir, bet mazajā Latvijas tirgū tas nedarbojas. Lai funkcionētu šāda veida apdrošināšana, vajadzīgs liels, stabils tirgus. Patlaban apdrošinātāji spiesti prasīt nesamērīgi lielu cenu, turklāt tiem cilvēkiem, kuri iegādājas veselības apdrošināšanas polisi par saviem līdzekļiem, parasti ir nopietnas veselības problēmas un nepieciešamība ārstēties, preventīvi gandrīz neviens apdrošināšanas polisi neiegādājas.
Savukārt veselības apdrošināšana, ko iegādājas darba devēji, pirmskrīzes laikā bija kļuvusi par ļoti svarīgu darbinieku motivācijas instrumentu. Jāpiebilst, ka iegādāties veselības apdrošināšanu saviem darbiniekiem, no darba devēja viedokļa raugoties, ir pat izdevīgi, ja izmaksu sadaļā tēriņi vienam cilvēkam nepārsniedz 300 latu gadā. Veselības apdrošināšana darbiniekiem uzņēmumam ir oficiāli atļauts izdevums, kas samazina peļņu un pēc tam samazina nodokļos maksājamo summu.
Lai izskaustu nereģistrētos maksājumus, aicināt pacientus nevienu latu mediķiem nemaksāt bez norēķinu dokumentiem?
Jā, jo ikviens ārsts var reģistrēt privātpraksi, ikviens ārsts var strādāt legāli privātā medicīnas kompānijā un var saņemt no pacientiem legālus maksājumus, pretī izsniedzot maksājumu apliecinošus dokumentus.
Jūs pats kā darba devējs asi vērstos pret sava veselības centra ārstu, kurš būtu pieņēmis nereģistrēto maksājumu?
Mēs šo risku analizējam, un, lai gan mums ir diezgan precīza naudas uzskaite, tomēr gadās, ka konstatējam - kāds ārsts, piemēram, ir pieņēmis pacientu, nereģistrējot vizīti, un notikuši nereģistrēti norēķini. Protams, vēl ir parodoksālie gadījumi ar īstām dāvanām. Es nesen sastapos ar situāciju - pacients bijis pie ārsta, samaksājis lielu naudas summu, bet ir tik apmierināts ar rezultātu, ka pēc tam, kad samaksājis un saņēmis čeku, vēl atnes ārstam konjaku.
Kur novilkt ētiskuma robežu?
Ja par pakalpojumu samaksāts legālā veidā un pacients grib papildus pateikties ārstam, nesaņemot pretī vēl kādu papildu labumu, administratīvu priekšrocību, īsāku rindu vai ko tamlīdzīgu, droši vien šāda veida pateicība ir kvalificējama kā dāvana, savukārt situācijā, ja kāds nāk ar konjaku pie ārsta un saka: «Vai jūs varētu nokārtot, lai es apeju gaidīšanas rindu?», tas izskatās pēc kukuļa, kur jau parādās kriminālatbildības elements.
Pērn Dienai teicāt, ka «valsts apmaksātu pakalpojumu ātrāk dabūs nevis tas, kurš ir slimāks, bet gan tas, kuram ir blats reģistratūrā vai kurš pārpērk rindu». Kā rindu problēmu risināt?
Pirmkārt, vajadzīgs adekvāts veselības finansējums, lai nebūtu tik garu rindu, otrkārt, vajadzētu ieviest visā valstī vienotu rindu vadīšanas sistēmu. Pašlaik katra medicīnas iestāde rindas vada pēc saviem ieskatiem. Esam runājuši ar veselības pārvaldes institūcijām, lai dod norādījumus, un mēs rindas organizēsim pēc vienotiem principiem.
Rindas ir arī privātajos medicīnas centros - gadās, ka pie ārsta, pacientam pašam maksājot, iespējams pierakstīties ne agrāk kā pēc mēneša. Kāpēc?
Par tām rindām, kas bija pirms krīzes, man ir kauns, un esmu par tām jau vairakkārt atvainojies. Pieprasījums tobrīd bija lielāks nekā piedāvājums - daļēji arī ļoti plašās apdrošināšanas dēļ, un mediķi situāciju uztvēra visai relaksēti. Pašlaik rindas galvenokārt saistītas ar konkrētu ārstu ļoti augsto popularitāti, kā arī ar dažu specialitāšu mediķu trūkumu.
Jāsaprot arī Latvijas specifika - mūsu valstī iedzīvotāji vairāk uzticas konkrētiem ārstiem, nevis medicīnas iestādei, un tas ir pamatoti. Pacienti māk ļoti ātri noskaidrot, kuri ir labākie speciālisti katrā medicīnas nozarē, un pie viņiem mēģina nokļūt, tā arī rinda izveidojas. Turklāt jāņem arī vērā, kāds ir ārstu darbības veids - viņi pilda klaušas valsts slimnīcās par grašiem un tad dodas uz privātpraksi vai kādu privāto medicīnas centru, kur ir viesstrādnieka statusā, līdz ar to viņu pieejamība objektīvi ir neliela. Turklāt valsts medicīnas iestādes tagad sākušas sekot līdzi, lai ārsti nepazustu jau ap diviem trijiem dienā. Nenoliedzami sistēmas vājā vieta ir arī cilvēkresursu trūkums.
Iemesls ir mediķu plašā emigrācija uz ārvalstīm?
Daļa aizbrauc. Mediķi tiek gatavoti ievērojami ilgāk un mācību process ir ievērojami smagāks nekā daudzās citās profesijās - tie ir reāli no dzīves norakstīti desmit gadi, kas turklāt pavadīti nevis jautri studējot, bet ļoti grūtā mācību procesā. Pēc šiem desmit gadiem cilvēkam, loģiski, gribas saņemt novērtējumu, kompensāciju, bet seko skarbā realitāte, un šī kompensācija ir kādi 500 lati uz papīra.
Turklāt mediķi ne tikai paši meklē ceļus uz ārvalstīm, bet tiek aktīvi rekrutēti - visi profesionālie mediķu portāli ir pilni ar rekrutēšanas piedāvājumiem, uz šejieni brauc rekrutēšanas brigādes, un mūsu valsts mediķiem tiek piedāvāti labi darba nosacījumi, kā arī palīdzība pārceļoties.
Bet vēl jāuzsver, ka diemžēl mūsu valsts jaunos mediķus aizdzen prom ar izglītības sistēmas nepilnībām, ne tikai ar zemo darba samaksu, respektīvi, apmēram pēc sešiem studiju gadiem jaunajiem ārstiem jāiet rezidentūrā, lai iegūtu specialitāti, bet rezidentūras vietu skaits ir mazāks nekā rezidentūras pretendentu skaits. Turklāt es runāju ne tikai par bezmaksas rezidentūras vietām, arī maksas vietu trūkst. Jaunie mediķi par to nereti ir šokā, jo nav pat pieļāvuši iespēju, ka rezidentūras vietu var vienkārši nebūt. Daudzi būtu gatavi maksāt, darba devēji būtu gatavi maksāt, bet vietas rezidentūrā vienkārši nav. Labi atceros konkrētu gadījumu, kad pērn vairāki jaunie ārsti aizbrauca uz Vāciju tikai tāpēc, ka viņiem Latvijā nebija iespējas tikt rezidentūrā - ne par brīvu, ne par maksu. Vācijā gan - laipni lūgti.
Rezidentūras vietu trūkums saistīts ar augstākās izglītības iestāžu lēmumiem?
Lielā mērā. Šo problēmu Veselības ministrija zina un solās risināt.
Vācija ir tā valsts, uz kuru Latvijas mediķus rekrutē visaktīvāk?
Patlaban tā ir, bet arī uz Lielbritāniju un Ziemeļvalstīm.
Tātad šajās valstīs ārstu pietrūkst.
Jā, arī tur ir problēmas, viņu ārsti arī izbrauc, jo medicīnā Meka, uz kuru ārsti tiecas, ir ASV. Tieši tur ārstu atalgojuma līmenis ir visaugstākais. ASV gan ir citi problemātiskie faktori, kas saistīti ar tiesvedības riskiem, bet, ja nu ārstam izdodas turēties līmenī un izvairīties no sāpīgām tiesvedībām, ASV var nopelnīt ļoti daudz.
Jums savā medicīnas biznesā ir izdevies piesaistīt maksātspējīgus ārvalstu pacientus. Prognozējat, ka medicīnas tūristu skaits pieaugs?
Šā gada rudenī stāsies spēkā jauna Eiropas Savienības direktīva, kas nozīmē brīvu pacientu kustību. Tas nozīmē, ka pacienti var atbraukt uz mūsu valsti, samaksāt par pakalpojumu, bet viņu mītnes zemes valdībai ir pienākums kompensēt maksājumu, ja vien tas nav lielāks par to, kas būtu jāmaksā viņu valstī. Latvijai tā ir milzīga iespēja, un tā ir iespēja arī tām valstīm, kurās medicīniskie pakalpojumi ir dārgāki.
Nesen izskanējušo ideju palielināt akcīzes nodokli tām pārtikas precēm, kuras uzskata par neveselīgām, atbalstāt?
Redzam, ka iebildumi ir pārtikas preču ražotājiem, kuriem arī ir spēcīgi argumenti, turklāt viss, kas saistās ar papildu nodokļiem, sabiedrībā vienmēr ir ļoti nepopulārs. Daudz populārāk būtu ieviest kārtību veselības aprūpes sistēmā.