Pirra uzvara
1. Šo prognozi jāsāk šķetināt stipri no «malas» - ar izglītības ministra Ķīļa demisiju un Reformu partijas (RP) frakcijas Saeimā vadītāja Dombrovska stāšanos viņa vietā. Ņemot vērā to, ka reformas izglītības sistēmā ir viens no RP politiskā pieteikuma stūrakmeņiem, var saprast, ka partija nevarēja tā vienkārši atdot posteni konkurentiem. Tomēr Vjačeslava Dombrovska Saeimā bez garām debatēm apstiprinātā kandidatūra apliecina, ka RP ir apbrīnojami īss t. s. rezervistu soliņš, kas savukārt pat pret minēto organizāciju neitrāli noskaņotiem ļaudīm liek apšaubīt RP nākotni. Vēl nesen (t. sk. šajā laikrakstā) jaunais izglītības ministrs pauda stingru apņemšanos (kontektā ar iespējamo stāšanos Zatlera kā partijas vadītāja vietā) veltīt pūles partijas nostiprināšanai - tieši tādēļ, lai tā piedzīvotu un pārdzīvotu Saeimas vēlēšanas nākamgad. Un nenoliedzami, ka pūles te būtu jāpieliek pamatīgas. Un nenoliedzami, ka nav iespējams vadīt tik smagu nozari kā izglītība, vienlaicīgi vadot partiju. Jāatceras arī, ka Dombrovskis vadīja Saeimā Tautsaimniecības komisiju, kas RP bija ļoti noderīgs instruments, lai vismaz mēģinātu īstenot citus tās pieteikuma stūrakmeņus (reformas valsts/pašvaldību uzņēmumu pārvaldībā, enerģētikā utt.). Jau līdz šim tika izteiktas ironiskas piezīmes par to, ka akadēmisko aprindu pārstāvi Dombrovski komisijas darbā nereti apspēlēja politiskajās spēlēs pieredzējušāki kolēģi. Vai RP pozīcijas komisijā nu nekļūs vēl vājākas?
Rezumējot: visu šo manevru rezultāts varētu būt, vienkārši izsakoties, «ne šis, ne tas», kas savukārt nozīmēs, ka RP atgūt popularitāti būs vēl grūtāk.
Partneru meklējumos
2. Pilnīgi vietā būs piezīme, ka tā nu ir vienas partijas ar jau tā izcili zemu reitingu problēma. Taisnība. Tomēr te iepeldam plašākā kontekstā. Ir skaidrs, ka pēc mēneša pašvaldību vēlēšanās Rīgā uzvarēs Saskaņas centrs (SC) ar savu politisko partneri Gods kalpot Rīgai (GKR). Ja uzvara būs pārliecinoša, tā būs papildu stimuls SC mēģināt iegūt varu arī nacionālajā līmenī.
Vienlaicīgi tikpat skaidrs ir tas, ka SC objektīvi nekad nesavāks parlamenta vēlēšanās tik daudz balsu, lai varētu iztikt bez sabiedrotā kādas t. s. latviešu partijas izskatā. Līdz šim loģiskākais šāds sabiedrotais bijis RP. Ja SC rēķinās ar ļoti reālo iespēju, ka RP pēc gada Saeimā neiekļūs, apvienībai jāmeklē cits potenciālais partneris.
Tāds it kā jau ir zināms - topošā partija, kuras kodols ir ekspremjers Repše un viņa domubiedri. Viens no viņiem, Jaunups juniors, publiski ir paudis, ka neredz problēmas strādāt kopā valdībā, ja vien pati Saskaņa piekrīt, ka uz dažiem ministru posteņiem (piemēram, ārlietu, aizsardzības) tā vispār nepretendē. Ņemot vērā Repšes personību, tas, ka viens no LNNK dibinātājiem tādā gadījumā palīdzētu nonākt valdībā SC, pašam ekspremjeram raizes neradīs.
Lai šāds scenārijs īstenotos, jaunajai partijai, protams, ir jāiegūst pietiekams deputātu skaits parlamentā (ambīcija esot vismaz 10). Ļoti grūti prognozēt (pārāk daudz neskaidrību par to, kas būs citas šīs partijas lokomotīves), tomēr ir liela iespēja, ka atkārtojas situācija «mēs uzvarējām nevis tāpēc, ka esam labāki, bet tāpēc, ka pretinieks ir vājāks». Respektīvi, ja Vienotība turpinās veģetēt uz premjera partijas fona, Repše & Co izskatīsies kā normāla alternatīva.
Kas kopīgs Saskaņai un Vienotībai?
3. Vai tas nozīmē, ka 2014. gada rudenī Latvijā būs valdība, kurā nozīmīgu lomu spēlēs SC? SC līdzšinējā darbībā bijis pietiekami daudz epizožu, kas vairumam latviešu šādu iespēju liek uztvert ļoti nervozi. Ja mēģinām nolikt malā aizvainojumu, aizdomas utt., objektīvi jāsecina, ka SC, Latvijas populārākajai partijai, ir problēmas ar to pašu jau piesaukto rezervistu soliņu. Kas ir SC «vilcēji»? Visnotaļ populārais, visnotaļ spējīgais Rīgas mērs, kurš, iespējams, lolo premjera ambīcijas, bet kuram nekur nav jāsteidzas. Kurš vēl? Urbanovičs, kurš dzīves nogurdināta Romas patricieša stilā labprāt komentē valdības kļūdas, bet ir pārāk pieradis pie šīs ērtās pozīcijas? SC deputātiem Saeimā Zariņam un Elksniņam ir nepieciešamais azarts, pietiekamas zināšanas (cita lieta, ka abi kungi labprāt ar faktiem manipulē, bet tas raksturīgs ne tikai viņiem), tomēr abi ir pārāk «nepieradināti» savā izteikšanās manierē (piemēram, kaitinoši kategoriski pret citu viedokli). Vēl?
Īsi sakot, SC paradoksālā veidā saskaras ar tām pašām problēmām kā Vienotība. It kā skaitliski liela, ietekmīga partija, bet jaunu līderu trūkums. Biedru salīdzinoši lielais skaits arī nozīmē, ka abos gadījumos zem viena nosaukuma ir diezgan raiba publika. SC ir politiķi, kuri neizraisa niknuma lēkmi latviešos, bet - kamēr SC priekšplānā būs arī Kabanovs & Co, apvienība paliks ierobežota savā tradicionālajā atbalstītāju lokā un - kas vēl svarīgāk parlamenta vēlēšanu kontekstā - jaunu latviešu kadru piesaistē.
Cik noprotams, SC vadība cer, ka pašvaldību vēlēšanas Rīgā mazinās tās kā «krievu partijas» tēlu - piemēram, ja no kopējā saraksta netiks enerģiski izsvītroti partnera GKR kandidāti ar latviskiem uzvārdiem. Ar to diez vai pietiks. Tātad, ja SC gatavojas panākumus Rīgā atkārtot nākamgad, apvienības līderiem būs krietni jāpamežģī smadzenes.
Intrigas nav?
4. Var, protams, iebilst - kāpēc maija sākumā tiek a priori pieņemts, ka Ušakovs būs mērs arī pēc 1. jūnija? Labējās partijas, šķiet, cerīgi veras uz to socioloģisko aptauju dalībnieku prāvo īpatsvaru, kuri nav izlēmuši, par ko balsot. Tomēr šie aptuveni 30% nav automātiski valdības koalīcijas partiju «lauciņš» - starp tiem var būt, piemēram, latvieši, kuri kautrējas atzīt, ka balsos par «krievu Ušakovu». Galu galā neizlēmušie savas balsis var atdot arī Zaļajai partijai, gala rezultātu t. s. latviešu partiju pusē atšķaidot vēl vairāk.
Neizlēmušos gan var aktivizēt 9. maija svinības ar tām raksturīgo neizbēgamo bravūru un simpātiju Krievijai demonstrēšanu. Atliks dažiem personāžiem provocējoši uzvesties - tam pat nav jānotiek pie pieminekļa Pārdaugavā -, lai Ušakovs varētu ilgi skaidroties, ka vainīgie nav SC biedri un ka viņš vispār iestājies par papildu naudu Brāļu kapiem. Objektīvi runājot, Ušakovs nevar atbildēt par visiem Rīgas muļķiem, kuri runā krievu valodā, tomēr viņa kā politiskā līdera statuss vispār savienojumā ar atbalstu krievu valodai kā otrai valsts valodai šādās situācijās atspēlējas.
Vēlēšanas tāpēc ir vēlēšanas, lai zaudējums tiktu smagi pārdzīvots. Tomēr valdības koalīcijas partijām rezultātu Rīgā nevajadzētu aplūkot tikai no ēnas puses. Bažas par to, ka SC šādi bruģē ceļu uz valdību, ir saprotamas, bet, kā jau iepriekš minēts, tas nav nemaz tik vienkārši. Nacionālā apvienība būs sevi gana labi parādījusi - atgriezusies galvaspilsētas pašvaldībā ar frakciju, kas būs vēl viena tribīne savu vēlētāju uzrunāšanai. Vienotībai 2. jūnijs Rīgā, iespējams, būs grūdiens paškritiskāk uzvesties un nopietnāk gatavoties Saeimas vēlēšanām. Premjera partijas zemais atbalsts Rīgā lielākoties tiek skaidrots ar kļūdainu saraksta līdera izvēli. Ēlertes aprunāšana ir ērts veids, kā neskatīties uz citiem iemesliem - Vienotības apbrīnojamu spēju savstarpēji apkaroties, pīt iekšējas intrigas. Runa pat nav par joprojām jūtamo distanci starp cilvēkiem no bijušā Jaunā laika un bijušās Pilsoniskās savienības. Ir kaut kādi banāli ambīciju kari starp dāmām apvienības «pirmajā desmitniekā», sponsoru īslaicīgām interesēm utt. Tas ietekmējis Vienotības gaitas pašvaldību vēlēšanu kontektā un, ja netiks izdarīti secinājumi, tikpat jūtami ietekmēs partijas tālāko nākotni.