Pēdējās divās kārtās netrūka dažādu pavērsienu. Pirms piektdienas spēlēm Latvijas komandas pozīcijas šķita itin rožainas, jo pastāvēja reāla iespēja, ka durvis uz ceturtdaļfinālu neaizcirstos, pat zaudējot abās pēdējās spēlēs (pret Beļģiju - ar ne vairāk kā 16 punktu starpību). Kārtis sajauca ukraiņu negaidītā uzvara pār Serbiju, kas latviešus nostādīja situācijā, kad varēja arī nepietikt ar vienu uzvaru.
Latvieši vārdos bija gatavi uzvarēt abās spēlēs. Tiesa, pret vienu no visa čempionāta galvenajām favorītēm Franciju iegāza neveiksmīgais sākums un neveiksmīgie centieni apturēt pretiniekus ar zonas aizsardzību. «It kā sedzām zonu, lai piespiestu viņus mest no distances, taču tik un tā pirmajā puslaikā no tiem piecdesmit punktiem viņi četrdesmit guva no apakšas,» Jānis Strēlnieks norādīja uz neveiksmīgo spēles plāna izpildi. «Paši salaidām zonas aizsardzību dēlī. Zinājām, ka viņiem nav īpašu snaiperu, bet viņiem pat nebija vajadzības mest tālmetienus. Viņi vienmēr izspēlēja uzbrukumus līdz apakšai.»
Mainot sistēmu uz agresīvu cilvēks cilvēku aizsardzību, izdevās rezultāta starpību sadeldēt zem desmit punktiem, taču izšķirošajos brīžos Francijas basketbolisti neļāva atspēlēties. Cīņas gaitā savainojumu guva spēka uzbrucējs Kaspars Bērziņš. Lai arī izlases treneri bija pārliecināti par komandas garākā spēlētāja iziešanu laukumā pēdējā spēlē, Kaspars tajā palika malā.
Pēc zaudējuma Francijai situācija bija skaidra - pēdējā kārtā jāuzvar cerības tikt tālāk jau zaudējušos beļģus, kā arī jācer uz lietuviešu uzvaru pār Ukrainu. Zīmīgi, ka publiskajā telpā dominēja uztraukums par «nemotivēto» (bija jau nodrošinājuši dalību izslēgšanas turnīrā) Lietuvas basketbolistu vēlmi pacensties dienas otrajā spēlē pret Ukrainu, bet Latvijas izlases galvenā trenera Ainara Bagatska paustās bažas par beļģu iespēju spēlēt atraisīti un gaidāmo mūsu pašu basketbolistu atbildības slogu šķita vien kā centieni uzturēt modrību komandā.
Diemžēl tā arī neuzzinājām, vai lietuvieši būtu mums palīdzējuši, ja uzvarētu Beļģiju. Jau no pirmajām minūtēm nedrošā darbība uzbrukumā pārvērtās kļūdās, kuras beļģi nekavējās sodīt ar ātriem pretuzbrukumiem. Pamazām pieraduši pie pretinieku aktīvās un agresīvās aizsardzības, Latvijas basketbolisti bieži vien izspēlēja bumbu līdz labām metiena pozīcijām, taču nespēja trāpīt. Laukumā notikušo ļoti daiļrunīgi parāda spēles protokols - trāpīti 15/39 divpunktu metieniem, 5/28 tālmetieniem un 11/17 soda metieniem. Beļģi nerādīja supersniegumu, dāvāja Latvijas basketbolistiem vienu iespēju pēc otras, arī pēdējā minūtē, taču nespējām tās izmantot.
«Sāpīgs zaudējums. Sarūgtinājumu grūti aprakstīt vārdos. Neko nespējām trāpīt. Šī bija mūsu svarīgākā spēle daudzu gadu laikā un vissliktākā šajā periodā,» galvu nodūris, pēcspēles preses konferencē atzina Rolands Freimanis, kurš ar desmit punktiem bija rezultatīvākais Latvijas komandā.