Sarunu gan sākam par Jūrmala/Fēnikss komandu, kas, līdzīgi kā tās nosaukumā minētais mitoloģiskais putns, šosezon ir atdzimusi jaunā kvalitātē un pirmo reizi startēs Latvijas Basketbola līgas izslēgšanas turnīrā.
Kā izlēmāt strādāt Jūrmalā?
Man kā jūrmalniekam jau visu laiku ir bijis kontakts ar pilsētas sporta cilvēkiem. Kad satiekamies, pārrunājam vietējo basketbolu. Izlēmu, ka jāpaliek šeit un tā viena gada laikā jāpaceļ komanda uz augšu, lai būtu attīstība, virzība. Man šķita, ka varu iedot kādu impulsu, panākt kaut ko vairāk par cīņu tabulas lejasgalā.
Cik gludi padevās darbs ar komandu?
No pagājušā gada pamata mums palika tikai trīs cilvēki, taču, par laimi, mums Ventspils izīrēja divus spēlētājus, tāpēc izveidojās tāds kodoliņš. Pārējie ir no citām komandām savākti spēlētāji, kuriem bija jāievieš vienots basketbola redzējums. Mūsu specifika ir tā, ka daļa spēlētāju paralēli arī strādā vai mācās, tāpēc var trenēties tikai vakaros. Mans uzdevums ir nodrošināt, lai visi būtu spējīgi uztvert zināšanas. Manās sistēmās ir ārkārtīgi daudz jādomā ar galvu, tāpēc arī sezonas gaitā bijuši gan kritumi, gan kāpumi, taču es jau uzreiz solīju, ka efekts būs uz pavasara pusi, tā arī ir noticis.
Vai deviņu uzvaru sērija un panākums pret VEF Rīga licis spraust vēl augstākus mērķus?
Diemžēl šobrīd izveidojusies situācija, ka mums viens no atslēgas spēlētājiem Ervīns Jonāts ir dabūjis traumu līdz sezonas beigām, līdz ar to mums ir ļoti lielas problēmas turpināt tikpat veiksmīgi. Ir radušās milzu problēmas zem groza, un, zinot pārējo komandu potenciālu šajā postenī, mums turpmāk nekas labs nerādās. Nav arī iespēju papildināt sastāvu, tāpēc jāfinišē, kā mēs mākam. Es ceru, ka izdarīsim to ar cieņu, kaut gan pēdējās spēles parādīja, ka notikušais ir iedragājis spēlētāju pārliecību.
Ko pusprofesionālas komandas panākumi liecina par kopējo LBL līmeni?
Izņemot Ventspili un VEF, pārējās komandas ir spēkos līdzīgas. Līmenis ir ļoti labs, lai tādas komandas kā Jūrmala attīstītos un iespēlētu jaunos basketbolistus, lai vidusmēra spēlētāji varētu pacelt latiņu uz augstāku. Kas man savukārt nepatīk, ir tas, ka visas komandas spēlē diezgan vienveidīgi, un tas neveicina progresu. Tad ir vajadzīgi citi izaicinājumi. Ne velti es arī šogad esmu teicis, ka Jūrmalas komandai ir jāmēģina tikt Baltijas līgā. Mūsu šīs sezonas vairāk vai mazāk veiksmīgais starts būs nekas, ja paliksim tepat. Ir svarīgi, lai būtu citādas spēles, atšķirīga gatavošanās, tad paceltos arī vietējais līmenis.
Vai ar Jūrmalu saistāt sevi arī nākamajā sezonā?
Es atgriezos ar domu, ka jāsāk skatīties uz māju pusi arī uz ilgāku laiku, taču ir jāvērtē apstākļi, jāskatās, kā šeit viss attīstīsies, kāda būs pilsētas un kluba vadības nostāja, kā tas viss safinansēsies kopā. Piedāvājumi man ir visu laiku, arī pagājušajā gadā man bija varianti ārzemēs. Palikt šeit tikai palikšanas pēc... mani tas neapmierina. Man ir sava vērtību skala. Es tomēr gribu cīnīties par vadošajām vietām, nevis atrasties autsaideru galā.
Vai pilsētā ir jūtams, ka sezona komandai ir veiksmīga?
Jā. Uzskatu, ka Jūrmalai šāda komanda ir ļoti vajadzīga. Ja vēl izdotos iesaistīties Baltijas līgā, šeit pavērtos arī gana labas biznesa iespējas. Zālē parasti ir daudz skatītāju, turklāt ceru, ka beidzot realizēsies plāni par divu jaunu sporta zāļu celtniecību. Komandas rezultāti dod savu pozitīvo grūdienu, lai tās zāles celtu, lai būtu vairāk vietējo spēlētāju.
Vai ir sanācis saskarties ar pēdējā laikā basketbolā aktualizēto spēļu sarunāšanas problēmu?
Savā komandā es šādu problēmu neredzu. Vismaz ārēji mums ir ļoti solīdi un korekti spēlētāji. Neticu, ka viņiem būtu vajadzība nodarboties ar tādām lietām. Pie manis tas faktiski arī nav iespējams, jo ir ļoti smagas prasības gan treniņos, gan spēlēs. Es ātri jūtu, ja kaut kas netiek darīts tā, kā es gribu. Spēlētāji to zina. Ja kāds nedara to, ko prasu, man ir iespēja izvēlēties tos, kuri darīs. Es pats no azartspēlēm distancējos. Pat kārtis nespēlēju, jo uzskatu, ka tas var aizdzīt prom manu trenera auru. Es šādās lietās neiesaistos un negribu, ka to darītu mani spēlētāji. Man patīk cīnītāja tipa spēlētāji, ar gribasspēku. Ar tādiem man parasti ir bijuši rezultāti, tāpēc komandu cenšos veidot tā, lai neviens pretinieks nevarētu uzskatīt, ka mūs vienkārši paņems un uzvarēs. Treniņi pie manis piespiež būt vienmēr agresīviem, un pārējie treneri jau to zina - manā vadībā Jūrmala vai sieviešu basketbola izlase vienmēr būs sīksta un neatlaidīga komanda.
Tas ir jūsu rokraksts?
Jā, tieši tā.
Jau pāris mēnešu jums ir papildu pienākumi kā sieviešu basketbola izlases galvenajam trenerim. Vai nav sarežģīti vienlaikus domāt par sieviešu un vīriešu basketbolu?
Nē. Viens iemesls, kāpēc paliku Jūrmalā, bija tas, ka gribēju mazliet atvēsināt galvu. Jūrmalas klubs, kas ir pusprofesionāls, man dod ārkārtīgi daudz laika pašmācībai, savu zināšanu pilnveidošanai. Šosezon ļoti daudz sekoju līdzi basketbolā notiekošajam gan vīriešu, gan sieviešu frontē. Esmu treneris, kurš ļoti lielu dzīves daļu pavadījis ar sieviešu komandām, tur man nāk arī ļoti daudz piedāvājumu, tāpēc es no tā vienkārši nedrīkstu distancēties. Neslēpju, ka pēdējos gados mana sirds laužas uz vīriešu basketbolu, taču neaizmirstu, ka nekad nevar zināt, kur tevi iemetīs, tāpēc jābūt gatavam dažādiem pavērsieniem.
Svarīgākais, ka, strādājot ar vīriešiem, es labāk redzu visu jauno, kas attīstās basketbola filozofijā. Man pēc tam ir vieglāk to pārnest uz sievietēm, jo visas efektīvākās lietas, shēmas un darbības vispirms tiek atspēlētas vīriešu basketbolā, bet pēc tam nonāk pie sievietēm. Tā ir sintēze, kas, manuprāt, darbojas ļoti produktīvi, un ceru, ka tā nesīs rezultātu arī Latvijas sieviešu basketbola izlasē. Tajā ienākusi jauna paaudze, būs jaunas spēlētājas, kurām ir jāuzņemas līdzšinējo līderu loma.
Lēmums atgriezties sieviešu basketbola valstsvienībā bija ilgākā laikā nobriedis?
Noteikti nē. Atklāti sakot, nemaz nebija tādas domas, jo iepriekš man bija saruna ar vīriešu basketbola izlases galveno treneri Ainaru Bagatski, kuram piekritu būt par asistentu. Kad februārī man piedāvāja darbu ar sieviešu komandu, es atcerējos, ko meitenēm teicu pēc starta Pekinas olimpiskajās spēlēs, - Londona vēl ir dikti tuvu, tur varbūt ne, taču Riodežaneiro 2016. gadā ir atkal tāda jauna, eksotiska vieta, un ļoti gribētos tur aizbraukt. Tā nu atcerējos to un nolēmu piezvanīt bijušajām spēlētājām, un, ja kāda izrādīs interesi, tad mēģināt šo pasākumu panest. Basketbola savienības vadība pārliecināja, ka abu izlašu darba grafiks nepārklājas. Nolēmu, kamēr vēl ir varēšana un darboties gribēšana, tikmēr šī iespēja jāizmanto.
Galu galā tikt uz Rio alkst kā vieni, tā otri!
Jā, lai gan tik tālu, protams, vēl nedrīkstam skatīties. Runājot par sieviešu basketbola izlasi, šobrīd svarīgākais ir tikt uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Ja mēs to paveiksim, nākotne jau izskatīsies cerīgāka. Šobrīd vēl ne tik pieredzējušās potenciālās komandas līderes finālturnīrā būs jau par gadu vecākas, turklāt pieļauju, ka tad izlasei varētu pievienoties arī viena otra agrāko gadu līdere. Tad jau varēs prognozēt un skatīties arī Rio virzienā.
Kā vērtējat to, kas ar izlasi notika pēc 2009. gada, kad komandu atstājāt?
Man ir grūti par to spriest. Es vienmēr ārkārtīgi pārdzīvoju, ja kaut kas nav izdevies, un toreiz strauji attālinājos vīriešu basketbola virzienā. Faktiski es uzskatu, ka bija labs treneris, taču arī viņam nedaudz nepaveicās, un bija attiecīgs rezultāts. Pēc tam sākās paaudžu maiņa, kas ietekmēja izlases sniegumu. Šobrīd komandas rekonstrukcija ir beigu fāzē un ir sācies kaut kas cits. Vai tas būs labs vai slikts, redzēsim.
Jūs sakāt - paaudžu maiņa -, taču liela daļa līdzjutēju joprojām īsti nevar sagremot līderu, viņuprāt, pāragro aiziešanu no izlases!
Ir jāsaprot, ka stress un pārdzīvojumi, kas bija visā tajā ciklā no ceturtās vietas 2007. gada Eiropas čempionātā līdz olimpiskajai kvalifikācijai un startam Pekinā, bija ļoti liels. Pēc tam vēl bija Eiropas čempionāts Rīgā, kur bija ārkārtīgi liels spiediens. To visu kopsummā ir ļoti grūti psiholoģiski noturēt. Īpaši jau sieviešu kolektīvā, kur netrūkst savu iekšējo lietu. Tad ir jāseko kaut kam ļoti pozitīvam, piemēram, medaļām nākamajā čempionātā, lai tas viss pazustu. Par nelaimi, tā nenotika, tāpēc, iespējams, daudzas spēlētājas, kurām paralēli arī bija labi piedāvājumi, personiskās dzīves pavērsieni, arī traumas, pieņēma šādu lēmumu. Tās ir sievietes, tāpēc ir jāsaprot, ka viņas izvēlējās sev pieejamāko ceļu karjeras turpinājumam.
Tomēr teicāt, ka dažas no viņām varētu atgriezties?
Jā, ir tāda cerība, kaut arī viņas ir paziņojušas par aiziešanu. Ir jau arī citur piemēri, tas pats Sandis Ozoliņš. Trīs četrus gadus viņas var nespēlēt izlasē, taču nu, iespējams, pa dzīvi ir apmuļļājušās, nostabilizējušās, tāpēc ir radusies kāda jauna motivācija. Es ticu, ka tā arī būs. Ja mums izdosies šis atlases turnīrs, ceru, ka daudzi būs priecīgi ieraudzīt komandā arī dažas no šīm spēlētājām nākamgad.
Vai šis nav laiks, kad toni valstsvienībā vajadzētu noteikt tām meitenēm, kuras jaunatnes līmenī izcīnīja Eiropas čempionātu medaļas?
Problēma ir tā, ka vairākums no viņām studē Amerikā, daudzas no tām meitenēm basketbolā ir jau finišējušas. Tās, kuras tur bija labākās, arī tagad būs izlasē un tur cīnīsies. Jāņem vērā arī tas, ka viņām pēc studijām ir jāadaptējas Eiropas basketbolā, kur ir vairāk kolektīvā, ne individuālā spēle. Svarīgi, lai pēc studijām viņas Eiropā nokļūtu labos klubos pie labiem treneriem. Lai būtu labs treniņdarbs. Problēma ir tā, ka izlasei šobrīd nav labu rezultātu, tāpēc spēlētājām ir maz iespēju tikt labos klubos. Analizējot potenciālās izlases kandidātes, īsti neredzēju spēlētājas, kuras varētu konkurēt ar šosezon Eirolīgā spēlējošajām. Tām pašām serbietēm, itālietēm, spānietēm… Man ir viegli salīdzināt, un es redzu, ka mēs jau šobrīd ļoti atpaliekam. Pašreiz ir svarīgāk pretiniekus pārsteigt ar mūsu kolektīvismu, cīņassparu, gudrām galvām un neatlaidību. Tie šobrīd varētu būt mūsu trumpji. Tiklīdz mēs kā izlase gūsim panākumus Eiropas līmenī, atkal parādīsies šie darba piedāvājumi. Kamēr mēs nespēlēsim vadošos Eiropas klubos, kas cīnās par labākajām vietām, būs ārkārtīgi grūti.
Vai spēlēt Latvijā pie mūsu pašu treneriem, kā to dara itin daudz izlases kandidāšu, ir vērtīgāk nekā vidusmēra Eiropas klubos?
Labāk, ja viņas spēlē. Kaut vai Latvijā. Es gan esmu izteicies, ka, manuprāt, tas līgas līmenis ir visai viduvējs. Paldies tiem treneriem un klubu vadītājiem, kuri uztur pie mums sieviešu basketbolu un rada vismaz kaut kādu intrigu pašu starpā. Tomēr šobrīd tas līmenis priekš Latvijas izlases spēlētājām ir par zemu. To pierāda arī tas, ka Zane Eglīte, kura faktiski jau vairs nespēlēja basketbolu, varēja uzreiz iekļauties Latvijas čempionvienības sastāvā un izskatīties tur ļoti labi. Es viņu esmu spiests ņemt izlasē! Tā nedrīkstētu būt. Ir bažas, ka tas, kas šeit šķiet labi, Eiropā mums var atspēlēties. Tā pati Portugāle spēlē ļoti fizisku, ļoti atlētisku, ļoti agresīvu basketbolu. Es mūsu čempionātā neredzu tādu spēles stilu. Jācer uz to, ka ar savām galvām spēsim radīt tādu pretestību, lai viņām arī ar savu agresivitāti būtu grūti.