Komandas kodolu arī šovasar veido tie paši joprojām jaunie un talantīgie basketbolisti, kuri pirms gada sevi no labākās puses apliecināja Eiropas čempionātā Lietuvā, kaut arī, galvenokārt pieredzes trūkuma dēļ, zaudēja visās piecās cīņās. Šogad pieredzējušo spēlētāju galā notikusī rokāde (Kaspars Bērziņš Jāņa Blūma vietā) pamainīja komandas vaibstus un spēles akcentus, taču neveicināja lēcienu sniegumā. Tas ir tikai par vienu gadu nobriedušāks nekā pērn.
Nākamvasar Latvijas nacionālajai izlasei jāpiedalās Eiropas čempionātā Slovēnijā, un atkal raisīsies diskusija par to, cik ļoti jāmaina pašreizējais izlases kodols. Skaidrs, ka visvairāk finālturnīrā pelnījuši spēlēt tie, kuri šo ceļazīmi nebūt ne vieglā cīņā ieguva. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka komandā bija robi un mums ir spēlētāji, kuri varētu tai dot pat ļoti daudz, lai jau nākamgad sasniegtu pat visaugstākos rezultātus. Galu galā, tieši valstsvienība ir Latvijas basketbola seja. Skaisti, ja tā ir jauna un perspektīva, bet atmiņā vairāk paliek tas, cik augstus rezultātus tā sasniegusi. Un arī talantīgajiem jaunajiem ir lielākas iespējas progresēt, ja priekšā ir meistari, no kuriem mācīties.
Tādēļ mūsu basketbola sabiedrībai derētu pamācīties no citām valstīm. Atminoties Latvijas tā saucamo labāko basketbolistu atteikumus izlasei, ar skaudību jāvēro Gruzijas izlases līderis Zaza Pačulija, kurš riskē ar savu prāvo līgumu ar NBA klubu Atlantas Hawks un ar plīsušu muskuli raujas cīņā par tikšanu uz Eiropas čempionātu. Redzot, kā teju katru Eiropas valstsvienību velk amerikāņi, klausāmies, kā Latvijā tikai diskutē, vai vajadzētu piesaistīt NBA rūdīto Čeisu Badingeru, kura saknes meklējamas mūsu valstī. Nebūtu pat jāmeklē ārzemnieki, ja izlases galvenajam trenerim ar basketbola vadību nebūtu jācīnās par to, lai komandā ļautu spēlēt mūsu pašu Eirolīgas līmeņa spēlētājam.