Tā, tagad nomierināšos un atlikšu visus nesvarīgos darbus, arī tos, kas ienestu kādu lieku latu, taču atņemtu man vasaru, kādu esmu izdomājusi pirms sešiem mēnešiem. Es atteikšu Pēterim, Lienei un pārējiem, izslēgšu telefonu kaut vai uz dienu un baudīšu vēju, ūdeni, dejošu ap ugunskuru, gulēšu zālē kopā ar bērniem un nebaidīšos no zirnekļiem. Ieslēgšu televizoru tikai aiz pieraduma, paņemšu rokā grāmatu, kuru nopirku pirms sešiem mēnešiem, kad biju izdomājusi vasaru. Iemācīšu meitai pīt vainagu un dēlam - cept dubļu kūkas. Laistīšu puķes, līdz tas pāraugs rotaļā Bēdz, savādāk apliešu tevi. Skatīšos acīs vīram un teikšu: «Tu esi taurenis. Es esmu spāre.»
Kad biju maza, uzskatīju - vasara nav izdevusies, ja kājas nav apsistas vai nobrāztas, jo tas liecina par garlaicību. To arī mācu meitai, kad viņa jau desmito reizi nogāzusies no velosipēda. Nemierinu, sakot: «Gan jau būs labi», drīzāk skatos viņai acīs un norādu: «Lūk, šis zilums tev atgādinās, kā iemācījies braukt ar divriteni.» Viņa aizmirst sāpes un ir atkal priecīga. Vai neskan pēc atziņas, kaut kur izlasītas?
Bet tagad pārstāšu sevi mierināt par to, ka vasara jau galā, un uzrakstīšu sarakstu ar to, kas jāpiedzīvo līdz 1. septembrim. Dariet arī jūs tā un pielieciet sarakstu pie sienas. Svītrojiet ārā pa vienam, pierakstot spilgtākās atmiņas, bet pie ledusskapja ar magnētu piestipriniet trakākās fotogrāfijas. Lai jums izdevusies vasara, pirms sešiem mēnešiem izdomātā!