Pirmajās sacensībās karjerā konkurencē ar smagākām pretiniecēm Laura izcīnīja arī pirmo patiesi vērtīgo panākumu - bronzas medaļu Eiropas čempionātā 2014. gadā Zviedrijā. Tā paša gada rudenī viņa arī no pasaules čempionāta pārveda bronzu. Karjeras progresu gan pamatīgi piebremzēja pagājušajā gadā gūtais ceļgala savainojums.
Kas tieši bija noticis?
Vienlaicīgi tika pārrauta priekšējā krusteniskā saite, menisks un iekšējā sānu saite. Celis bija pilnīgi ārā. Kāja uz divām pusēm - tā varētu teikt (rūgti iesmejas).
Un tas notika ikdienišķā situācijā?
Tā bija treniņcīņa. Biju nometnē Ķīnā. Situācija bija ikdienišķa, bet sanāca tā, kā septiņpadsmit gadu laikā nekad nebija bijis. Tajā situācijā izpildīju samērā riskantu paņēmienu, bet pēda iestrēga. Paklājs bija salīdzinoši mīksts, un uz manas kājas bija gan viss manējais, gan viss pretinieces svars. Veicu rotāciju - ir tāds metiens pāri kājai, kas man tobrīd diezgan labi sanāca -, un pēda palika uz vietas, bet mans ķermenis ar visu pretinieci aizgāja rotācijā.
Pēc tam uzreiz gūlies uz operāciju galda?
Mani uzreiz nogādāja slimnīcā Pekinā, kur tika veikta magnētiskā rezonanse. Nosūtījām bildes uz Rīgu. Teica, ka jābrauc mājās. Samainījām biļetes un braucām. Līdz operācijai gaidīju mēnesi, jo bija pārāks liels pampums, un tad nevar rekonstruēt krusteniskās saites, jo tas paildzina rehabilitāciju.
Tas viss notika jūnijā neilgi pirms Eiropas olimpiskajām spēlēm Baku?
Traumējos aprīlī, operācija bija maijā.
Cik svarīgi tev bija startēt Baku? Dažos sporta veidos tas bija prestiži, citos - ne tik ļoti. Kā bija cīņā?
Tas bija kā Eiropas čempionāts, startēja visi labākie. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka citos sporta veidos Eiropas spēļu prestižs nav tik augsts, bet cīņā tas pavisam noteikti bija viens no nopietnākajiem pasākumiem pagājušajā gadā. Domāju, ka tas pat tika vērtēts augstāk nekā Eiropas čempionāts.
Ārstu prognoze uzreiz bija tāda, ka jāizlaiž desmit mēneši?
Nē, sākumā tā bija skarbāka. Mans ārstējošais ārsts teica, ka būs nepieciešams vismaz gads. Teicu, ka man tas neder (smejas). Pēc tam rehabilitācijas gaitā ap piekto sesto mēnesi viņš teica, ka desmit mēneši varētu būt tas laiks, kad atgriežos sacensību gaitā.
Vārds «rehabilitācija» izklausās pēc patīkamas atpūtas. Pastāsti, ko tas patiesībā nozīmēja!
Vienalga, vai tās ir krusteniskās saites vai kāja, vai plecs, kas man iepriekš bija savainots, mani ne tik daudz biedēja tā trauma, cik pats rehabilitācijas process. Es zināju, cik šausmīgi smagi tas ir. Un maldās visi tie, kuri iedomājas, ka sportists pēc traumas iegūšanas tikai guļ un nekā nedara, un tikai pēc konkrēta laika posma atsāk trenēties. Varu pateikt godīgi, ka rehabilitācijas laikā sevi nodarbināju pat vairāk nekā vissmagākajos treniņu mēnešos. Katru dienu bija daudz jāstrādā. Nebija ieteicams izlaist kaut divas dienas, ja gribējās aizbraukt, piemēram, pie vecmammas. Vispirms strādāju pie tā, lai varētu palocīt kāju. Pēc tam nostiprināšanas vingrinājumi. Praktiski to vien darīju, kā kačāju kāju visos iespējamajos veidos. Ar mani strādāja fizioterapeits Arnis Noveičuks - milzīgs paldies viņam par pacietību un morālo atbalstu. Sākumā strādājām pie tā, lai es varētu pakāpties uz kāda vismazākā cinīša, ko nevarēju un kas izraisīja milzīgas sāpes. Visu laiku vienīgi treniņi, jo visi muskuļi no muguras līdz pēdai bija atrofējušies, neskatoties uz to, ka visu laiku tos nodarbināju pat pirms operācijas.
Tas pirmais pakāpiens uz cinīša sajūtu ziņā droši vien pielīdzināms cilvēka pirmajiem soļiem uz Mēness.
Visgrūtākais bija tikt vaļā no domas, ka es vairs nekad nespēšu staigāt. Pirms operācijas mēnesi biju uz kruķiem, pēc operācijas - vēl divus mēnešus. Zinu, ka citiem krustenisko saišu plīsumu ir citādi. Piemēram, mūsu pašu cīkstonis Armands Zvirbulis uz operāciju aizgāja pats savām kājām, bet es tā nevarēju - man kāja principā karājās, to nekas neturēja kopā. Tas laiks, kad netiku vaļā no kruķiem, bija visbriesmīgākais. Kad es spēru pirmos solīšus pa pieciem centimetriem, aiz laimes raudāju (smejas). Man tiešām bija brīži, kad likās, ka es vairs nekad nevarēšu staigāt. Nemaz nerunājot par klibošanu, kas man bija ļoti ilgi.
Par cīņu un paklāju tobrīd domāji?
(Domā.) Kad es gulēju uz paklāja un ieraudzīju savu kāju, man pirmā doma bija tāda, ka vairs nekad negribu cīnīties. Neslēpšu - tā bija kādu laiku. Pat skatoties Eiropas spēles, man tas neizraisīja nekādas emocijas, ka varbūt gribētos tur būt, lai gan pirms tam ļoti gribējās. Pirmajos mēnešos noteikti neredzēju sevi atkal cīnāmies uz paklāja. Bet man paveicās ar treneri Faridu Ahmedovu, kurš emocionālā ziņā ļoti, ļoti palīdzēja man. Viņi neļāva man domāt par atteikšanos no cīņas. Kad sāku normāli staigāt, viss sliktais piemirsās.
Cik saprotu, vēl pirms dažām nedēļām nezināji par simt procentiem, vai startēsi Rīgā.
Mums tas nebija galvenais mērķis. Tāds ir atlases turnīri Rio olimpiskajām spēlēm. Eiropas čempionāts bija uz jautājuma zīmes. Tā kā mans treneris ir dagestānis, viņam ir labas attiecības ar Polijas izlases treneri Jusupu Abdulsalamovu. Un viņiem ir ļoti laba fizioterapeite. Sākot no novembra līdz janvārim trīs treniņnometnes pavadījām kopā ar viņiem. Tas laiks man ļoti daudz deva. Tā ka gatavošanās Eiropas čempionātam bijusi nopietna jau no novembra, bet uz paklāja kārtīgi strādājusi esmu tikai trīs nedēļas. Paskatīsimies, kā būs! Darbs ieguldīts milzīgs, bet uz paklāja esmu bijusi pārāk maz, lai kvalitatīvi cīnītos.
Runājot par poļiem, pieminēji tādu interesantu vārdu kā «izlase». Mūsu cīkstoņu sakarā laikam tādu lietot nevaram.
Es nevarētu teikt, ka mums ir izlase. Mums ir Latvijas čempioni. Daži no viņiem ir LOV sastāvā, kas dod iespēju kaut kur aizbraukt un cīnīties. Mēs esam vairāk paši par sevi. Poļiem ir izlase - katrā svara kategorijā pa diviem cīkstoņiem. Uz katru disciplīnu - brīvā cīņa, sieviešu cīņa un grieķu-romiešu cīņa - viņiem gadā tiek atvēlēts pa miljonam eiro.
Kā no visa, kas viņiem ir, visvairāk pietrūkst?
Tā grūti pateikt. Domāju, ka mums galvenā problēma ir agrāk - ka jau kadetu vecumā netiek izveidota izlase. Ja tā būtu un visi gadiem ilgi strādātu kopā, ar laiku varētu izveidoties laba komanda. Nevar būt tā, ka katrs trenējas, kā var. Mums savulaik bija ļoti laba izlase, kad cīņas federāciju vadīja tāds [Jevgeņijs - aut. piez.] Hlopoks. Mums bija Imants Lagodskis, kurš savā vecumā bija pasaules čempions, Armands Zvirbulis uzvarēja Eiropā, Aleksandrs Truškins Eiropā bija trešais, Uldis Kravalis un Sergejs Djomins, man šķiet, bija piektie... Praktiski katrā svarā mums bija Eiropas mērogā konkurētspējīgs sportists. Arī es tajā vecumā biju Eiropas medaļniece teju katru gadu. Bija lieliski apstākļi Rīgas Olimpiskajā sporta centrā, bija viestreneris no Baltkrievijas [Aleksandrs - I. P.] Lasica. Rezultāti neizpalika. Ja mēs būtu saglabājuši to komandu un apstākļus, domāju, Londonā mums būtu daudz medaļu pretendentu. Bet pēc Pekinas viss pajuka: Lasica aizbrauca mājās, Hlopoku nomainīja [Visvaldis - I. P.] Freidenfelds, un viss pajuka. Palikām praktiski tikai mēs ar Zvirbuli. Un vēl Imants. Visiem principā bija vienalga, vai un ko mēs darām. Freidenfeldam paveicās, ka mēs noturējāmies. Tas nebija viņa nopelns.
Freidenfeldu nomainīja Dzintars Urbančiks. Vai kopš tā laika kas uzlabojies?
Pavisam noteikti! Nevar salīdzināt ar to, kas bija iepriekš. Es uzskatu, ka Freidenfelds neizdarīja absolūti neko pa tiem gadiem. Urbančiku varu uzteikt, jo viņš sūta jaunos sportistus uz nometnēm, cik tas iespējams, mums katru gadu izsniedz jaunas formas, kas nekad iepriekš nebija. Jūtu, ka federācija strādā un ka mūs atbalsta. Redzu, ka ir saikne starp mūsu federāciju un LOV vadību. Ideāli, protams, nav, bet ir ievērojami uzlabojumi.
Rehabilitācijas laikā saglabāji vietu LOV sastāvā?
Jā. Par to bija pārdzīvojumi - kā nu būs, bet mani uzreiz mierināja, lai ne par ko nesatraucos un ka viss būs, kā iepriekš. Brīdī, kad guvu traumu, pasaules rangā biju otrajā vietā, un tas droši vien nospēlēja lielu lomu.
Latvijā viegli atrast labus sparingpartnerus?
Vislabāk ir braukt projām. Šobrīd gan es, gan Anastasija aktīvi izmantojam kaļiņingradiešu pakalpojumus. Nevēlos nevienu aizvainot, bet mums Latvijā diemžēl labu sparingpartneru nav arī puišu vidū. Kaļiņingrada ir tuvākais cīkstoņu centrs, kur varam atrast, ko vēlamies. Vajag garāku sparingpartneri - atrodam tādu. Tagad mans treneris ir sparingpartneris.
Cik viegli ir atrast sev piemērotu labu treneri? Grigorjeva, piemēram, sev ilgi tādu meklēja.
Mans treneris Ahmedovs jau kādu laiku ir Latvijā. Kad mans treneris oficiāli bija Freidenfelds, treniņos strādāju pati, viņš tikai pieslēdzās sacensībās. Ar Faridu trenējāmies vienā zālē. Viņš bieži vien piepalīdzēja mūsu puišiem. Sākumā viņš man deva kaut kādus padomus, ar laiku palīdzēja aizvien vairāk. Kad sajutu, ka rezultāti neizpaliek, sapratu, ka viņam jābūt manam trenerim.
Kā atceries piespiedu svara kategorijas maiņu?
Mainījās svara kategorijas. Likvidēja manu svara kategoriju līdz 67 kilogramiem. Man bija 66 kilogrami un bija jāizvēlas: startēt līdz 63 kilogramiem vai mēģināt palīst vēl zemākā svara kategorijā [līdz 60 kilogramiem - I. P.], jo es sevi neredzēju startējam svara kategorijā līdz 69 kilogramiem. Zaudēju Anastasijai un piespiedu kārtā startēju pie smagākajām meitenēm. Un veiksmīgi! Vienīgais labums no manas nesenās traumas ir tāds, ka nu man nav triju kilogramu deficīts. Esmu pieņēmusies svarā, un tagad mans svars ir 71 kilograms. Ceturtdien būs jānomet divi kilogrami uz svēršanos, bet nākamajā dienā jādabū atpakaļ.
Esi kļuvusi spēcīgāka, bet vai neesi zaudējusi ātruma priekšrocības pār konkurentēm, kas iepriekš bija?
Mans svars tik un tā būs mazāks nekā galvenajām pretiniecēm. Agrāk atšķirība bija vismaz septiņi kilogrami. Tagad būs mazāka. Mazliet pamainīju savu paņēmienu arsenālu.
Kas Latvijas faniem, kuri apmeklēs cīņas klātienē, jāzina par cīņu?
Galvenais, lai viņi priecājas, kad Latvijas cīkstoņi pretinieku noliek uz lāpstiņām (smejas). Tad lai uzgavilē un aplaudē.