Reiz izsauca mani pie galvenā flotes kapteiņa biedra Rjabova. Tavu brīnumu - te jau visus «gāž gar zemi un dod pa sēžamvietu», bet mani sāka slavēt! Izrādījās, kapteinis rekomendējot mani iesēdināt savā krēslā, vismaz viņa slimošanas laikā. Piekritu bez domāšanas.
Mutes vaļā no brīnumiem
Pirmais uzdevums bija nokomplektēt 12 cilvēku komandu un pārdzīt kuģi uz remontu Rīgā, Mangaļu Kuģu remonta rūpnīcā. Kā vienu no palīgiem man atsūtīja Aleksandru Grigorjevu - slaidu, pagara auguma, pilnu muti ar balta metāla zobiem. Viņš visu laiku dzina velnu - pavisam nopietns nebija nekad. Mans stāsts būs par viņu. Par viņa neticamajām, pārdabiskajām spējam.
Toreiz mēs, kuģu vīri, pēc darba dienas parasti braucām uz pilsētu. Ja nebija nekā steidzama vai nevajadzēja kādam palielīties ar savu Atlantijas zvejnieka šiku, parasti pārvietojāmies ar autobusu. Pilsētā skatījāmies kādu filmu, pasēdējām restorānā.
Reiz ejam pa Ļeņina ielu Galvenā pasta rajonā, un mūsu Saša saka: «Es jums fokusu parādīšu! Redzat to meiteni, kas iet mums pa priekšu? Tūliņ viņa pakritīs!» Mums mute palika vaļā, kad pēc dažām sekundēm meitenei samežģījās kājas un viņa nostiepās visā garumā uz trotuāra. Galanti kavalieri būdami, piesteidzāmies, palīdzējām piecelties, savācām izbirušos ābolus, sniedzām arī morālo atbalstu: «Kā tev, meiten, tā gadījās?» - «Nezinu, vienkārši noreiba galva!»
Citureiz iegriezāmies dzērienu bodē. Lai nodemonstrētu kārtējo fokusu, Saša palūdza man iedot viņam vienu rubli. Izdomāts nav itin nekas! Saša piegāja pie pārdevējas, pasūtīja trīs vai četras dzērienu pudeles un ar cēlu žestu pasniedza pārdevējai rubli kā simtnieku. Mums kārtējo reizi mutes palika vaļā, kad smukā dāmiņa sāka skaitīt atlikuma naudu. Kā tas sanāca, ka viņa rubli noturēja par simtnieku? Mūsu Saša bieži fokusus rādīja.
Piecus mēnešus tukšums
Tagad pasaule pilna ar visādiem gaišreģiem, ekstrasensiem, burvjiem un magiem - toreiz jau tikai čigānietes prata mīlestību pieburt un nākotni izzīlēt. Un mūsu Saša varēja un prata. Viņš bija dzimis kara laikā kādā pilsētiņā Ļeņingradas apkārtnē. Pēc vidusskolas, lai nebūtu zaldātos jādien, iestājies Kronštatē kara skolā, kuru sekmīgi pabeidzis un pēc diviem ar pusi gadiem jau mičmaņa pakāpē nokļuvis Rīgā -Bolderājā jau kā torpēdu kutera komandiera vietnieks. Dienests noritējis lielākoties Igaunijas salu šaurumos.
Pastāstīšu, ko mums stāstīja pats Saša - vaļsirdīgā sarunā gan pie šņabja glāzītes, gan tāpat pļāpājot. Var jau būt, ka visu viņš nedrīkstēja stāstīt - toreiz katrs trešais bija stukačs...
Trauksmes signālu viņi saņēmuši pa rāciju agri no rīta, tieši Saša dežurējis stūres mājā. Pēc minūtēm desmit jau ar ātrumu tuvu pie 90 kilometriem stundā traukušies Kolkas raga virzienā. Pēdējais, ko viņš redzējis, bijuši divi zvejnieki mazā airu laiviņā atklātā jūrā kādu jūdzi no Abrukas salas. Tālāk tukšums piecu ar pusi mēnešu garumā.
Pamodies viņš hospitāļa gultā, baltos halātos uzpucējušies bārdaini kungi uzdevuši kaut kādus aplamus jautājumus, uz kuriem viņš vai nu nevarējis, vai negribējis atbildēt. Pats daudzmaz saprotami runāt iemācījies tikai pēc kādas nedēļas. Kas noticis ar kuteri, ar pārējiem komandas biedriem, nav zināms. Viss, ko izdevies uzzināt - ka pēc kutera uziešanas gaisā vai ieraušanas dzelmē Sašu kā vienīgo no visas komandas no jūras esot izcēluši igauņu zvejnieki.
No Abrukas salas ar helikopteru atveduši uz kara hospitāli. Piecus mēnešus Saša esot turēts pie sistēmām, barots mākslīgi un, kā pats toreiz teica: «Nezinu, kas ar mani vēl tika darīts, lai vienkāršu krievu mičmani 21 gada vecumā atgrieztu no debesu valstības uz šīs grēcīgās zemes.»
Lai meitene apgāž spaini!
To, ka var fokusus parādīt, Saša uzzinājis nejauši. Kādu rītu viņa palātā smuka meitene uzkopusi telpu. Neko ļaunu negribēdams, Saša iedomājies, kas būtu, ja meitene netīšām apgāztu spaini. Un viņa, kā klausītu pavēlei, to tiešām apgāzusi. Joks pārbaudīts vēlreiz, bet jau nopietnāk.
Reiz palātas biedram procedūru māsa likusi pagriezt dibenu, lai injicētu zāles. Saša ar acīm no savas kojas «nosūtījis» rīkojumu - lai māsa vispirms iedur sev ciskā. Un Sašas griba tikusi izpildīta! Viņa pati sev iedūrusi, tad nosarkusi kā biete un pēc mirkļa norakstījusi kļūmi uz nejaušību - tā gadījās.
Speciāli savas spējas Saša netrenēja, taču atzina, ka kuru katru nohipnotizēt nevar. Taču uz daudziem tas iedarbojās. Kā tas viss kļuva zināms Valsts drošības komitejai, nav zināms, taču pēc izrakstīšanas no hospitāļa Sašam pienākusi pavēste ar uzaicinājumu ierasties pie viņiem. Viņiem arī devis parakstu, ka savas spējas nekad neizmantos ļaunprātīgos un pretvalstiskos nolūkos. Un saņēmis svētību pildīt kapteiņa palīga pienākumus uz kuģiem krastā - bez fiziskas slodzes.