Atjaunojamo resursu nozare tieši elektroenerģijas jomā saražo 14% no kopējā patēriņa, bet varētu saražot ievērojami vairāk. LAEF nekad nav izvirzījusi ultimātu, ka visa Latvijai vajadzīgā elektroenerģija jāražo tikai mūsu valstī, respektīvi, mēs, LAEF, uzskatām to par mērķi, uz kuru jāiet, bet esam pragmatiķi un saprotam, ka tas nav iespējams, turklāt, vērtējot no tautsaimniecības viedokļa, ne vienmēr tas būtu finansiāli izdevīgi. Mēs esam par dažādu nozaru spēlētāju sadzīvošanu tirgū, mēs atzīstam, ka jādomā par to, kas ir izdevīgi valstij, un jāpērk tā elektroenerģija, kas konkrētajā brīdī ir vislētākā. Tomēr jāņem arī vērā, ka ikviens eiro, ko mēs par energoresursiem atdodam uz ārzemēm, ir neatgriezeniski zaudēts un nenes pievienoto vērtību Latvijai.
Ar ārvalstu energoresursiem jūs domājat Krievijas dabasgāzi?
Pamatā jā, jo patlaban Latvijā nav citas alternatīvas. Tomēr, ja runājam tieši par elektroenerģiju, tad jāņem vērā vēl tas, ka elektroenerģiju Latvijas patērētāji iepērk arī biržā. Latvijā tiek iepirkta elektroenerģija, kas saistīta ar Skandināviju. Latvijā tiek iepirkta elektroenerģija, kas saistīta ar Igauniju, bet jāņem vērā, ka nereti ar Igauniju saistītās elektroenerģijas izcelsme patiesībā saistīta arī ar Krieviju.
Jūsu vadītās federācijas ieskatā mūsu valstī notiek ārvalstu energoresursu lobēšana?
Tā izskatās.
Uz kādu mērķi patlaban vērsts LAEF un valdības dialogs?
Mēs, LAEF, jau gadiem cīnāmies ar dažādiem normatīvo dokumentu grozījumiem, kas nemitīgi pasliktina atjaunojamās enerģijas ražotāju situāciju. Pēdējos sešos gados nosacījumi mainījušies aptuveni 12 reižu. Turklāt pirms minētā perioda arī bija vērojams noteikumu maiņas process. Nav bijis tādu normatīvo dokumentu grozījumu, kas būtu situāciju mainījuši par labu atjaunojamās enerģijas ražotājiem. Visas izmaiņas nāk atjaunojamās enerģijas ražotājiem par sliktu. Patlaban visu nozari satrauc kārtējie grozījumi divos Ministru kabineta (MK) noteikumos - MK noteikumos ar numuru 262 un MK noteikumos ar numuru 221. Abi minētie MK noteikumi attiecas uz atjaunojamās enerģijas nozari. Valdība tagad sākusi šo jautājumu skatīt. Iepriekš diskusijas noritēja ar Ekonomikas ministriju (EM), kuras vēlme bija abos minētajos MK noteikumos ieviest kārtējos grozījumus, un, LAEF ieskatā, ja EM iecerētie grozījumi tiktu pieņemti, tad aptuveni puse mūsu nozares pārstāvju nākamajā gadā pārstātu strādāt.
Kāpēc?
Mūsu ieskatā EM redzējums ir tāds, ka daļa mūsu nozares ražotāju ir pārsubsidēti, tāpēc viņiem vajag samazināt iepirkuma tarifu. Mūsu aprēķini rāda, ka virkne uzņēmumu biogāzes un biomasas jomā tad strādātu zem pašizmaksas un vispār nevarētu turpināt darbu. Arī mazo hidroelektrostaciju (HES) segmentā daudziem uzņēmumiem nākotnē cena būtu zem tirgus cenas. Ražotājam, protams, ir iespēja izstāties no obligātā iepirkuma, beigt līgumu ar valsti un elektroenerģiju tirgot brīvajā tirgū. Taču pastāv dabas resursu nodoklis, kas attiecas, teiksim, uz mazajiem HES, un šī nodokļa maksājums pašreizējā situācijā dažiem uzņēmumiem būtu pat 80% no bruto ienākumiem. Tas liek apsvērt darbinieku atlaišanu un uzņēmuma slēgšanu.
EM iniciatīvas, kuras minējāt, saistās ar pašreizējā ekonomikas ministra Arvila Ašeradena politiku vai ar iepriekšējās ekonomikas ministres, tagadējās finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas politiku?
Iepriekšējās valdības laikā bija cita problēma, tā bija saistīta ar MK noteikumiem nr. 221, ar augsti efektīvo koģenerāciju. Savukārt tagad pēc ministrijas vadības maiņas EM lielo, energointensīvo rūpniecības uzņēmumu pārstāvju spiediena rezultātā radīja jaunus noteikumus, kas mūsu nozarei pasliktina situāciju. MK komiteja jau šo jautājumu izskatījusi, un, pēc manā rīcībā esošās informācijas, rīt, 28. jūnijā, atjaunojamās enerģijas nozarei aktuālos jautājumus gatavojas skatīt valdība.
Ko vēlas panākt LAEF? Lai jautājuma izskatīšanu valdībā atliek?
Man kā LAEF vadītājam jāsaka - LAEF ir duālā situācijā. Tiem ražotājiem, uz kuriem attiecas MK noteikumi nr. 221, jau tagad iepirkuma cena vairs nav nekāda cena un bilances ir negatīvas, atšķiras vienīgi tas, cik lieli ir zaudējumi, piemēram, no 20 tūkstošiem līdz 100 tūkstošiem eiro mēnesī. Šiem uzņēmumiem svarīgi, lai tiktu novērstas tās sekas, ko rada gāzes cenas kritums, kas ietekmē ražotājiem aktuālo cenu. Attiecībā uz MK noteikumiem nr. 262 mēs pašreizējam grozījumu projektam nepiekrītam. Mums, piemēram, ir iebildumi pret terminu Atbalsta periods, jo tāda termina ekonomikā vispār nav.
Cerat, ka valdības sēdē citi ministri iebildīs ekonomikas ministram un paudīs LAEF pieņemamu viedokli?
Iepriekš bijis tā, ka Zemkopības ministrija dažos punktos atbalstīja LAEF viedokli un nepauda vienprātību ar EM. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) arī nav viennozīmīgi piekritusi EM, un, cik man zināms, VARAM pārstāvji ir neapmierināti ar to, ka atstāti ārpus jautājumu saskaņošanas, lai gan vides un klimata tematika tieši attiecas uz VARAM. Vispār zaļzemnieki un tēvzemieši ir vairāk vai mazāk mūsu nozares pusē un nav bijuši pārliecināti, ka tas, ko veic EM, ir pareizi. Manuprāt, EM uz atjaunojamās enerģijas tēmu skatās ļoti šauri, tikai gada budžeta ietvarā, bet pārējais EM neinteresē.
Teicāt, pastāv energoietilpīgo rūpniecības uzņēmumu spiediens uz EM. Ekonomikas ministrs Ašeradens Dienai sacījis, ka vērtējis energoietilpīgo uzņēmumu situāciju. Kā panākt kompromisu - nodrošināt to, ka izdzīvot var gan LAEF pārstāvētie uzņēmumi, gan energoietilpīgie ražotāji, kam svarīga zema elektroenerģijas cena?
Nesen par šo tēmu runāju Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā. Esmu arī piedalījies sarunā, kurā bija pārstāvēti tādi uzņēmumi kā Latvijas finieris, Cemex, Sakret, Valmieras stikla šķiedra un vēl citi. Tā nebija pirmā reize, kad ar uzņēmumu pārstāvjiem runājām. Senāk sarunas bija šausmīgas - notika bļaušana un kliegšana, bet, runājot atkal un atkal, sarunas kļūst aizvien pragmatiskākas. Es rūpniecības uzņēmumu pārstāvjiem esmu mēģinājis paskaidrot, ka, populistiski izdarot spiedienu uz ekonomikas ministru un vēršoties pret atjaunojamās enerģijas nozares uzņēmumiem ar saukli «kāpēc šīs nozares uzņēmumi saņem atbalstu, bet man par to jāmaksā», lielie rūpniecības uzņēmumi neko neiegūst. Ja teorētiski pieļaujam, ka nākamajā gadā no aptuveni 305 uzņēmumiem, kas darbojas atjaunojamās enerģijas nozarē, puse pārtrauks darboties, tad obligātā iepirkuma komponentes (OIK) sadaļā rūpniecības uzņēmumi un kopumā elektroenerģijas lietotāji neiegūs nekādu samazinājumu. Es teicu: «Cienījamie uzņēmēji, jūs citus uzņēmumus sava spiediena rezultātā vienkārši iznīcināt.» Ja kādas jomas uzņēmējs veicina citas jomas uzņēmumu darbības pārtraukšanu, tad no šādas rīcības pašam jābūt kādam ieguvumam. Ja, vēršoties pret citas jomas uzņēmumu, uzņēmējs neiegūst neko, šajā gadījumā - elektroenerģijas cena nemainās -, tad nav saprotams, ko gan uzņēmējs ar cita uzņēmuma iznīcināšanu panācis? Patiesībā panākts nav nekas!
Izskaidrosim lasītājiem, kāpēc, samazinoties atjaunojamās enerģijas ražotāju skaitam, elektroenerģijas cena, ko maksā lielie ražotāji, nemainīsies?
Tāpēc, ka OIK nesamazināsies. Lauvas tiesu OIK veido maksājumi fosilajai enerģijai. Protams, vienmēr vieglākais mērķis, pret ko vērsties, ir nosacīti mazie uzņēmumi, šajā gadījumā atjaunojamās enerģijas ražotāji. Viedoklis, ka atjaunojamās enerģijas ražotāji ir slikti, Latvijas sabiedrībai tiek potēts gadiem. Nezinu, kur šāds viedoklis radies, bet kādam to patīk uzturēt spēkā. Sākotnēji mazie HES bija sliktie, pēc tam vēja enerģijas ražotāji bija sliktie, vēlāk arī biogāzes un biomasas jomas uzņēmumi kļuva par sliktajiem. Sabiedrībai sistemātiski ir stāstīts, ka visi atjaunojamās enerģijas ražotāji ir tie sliktie. Ja kāds Latvijas tautsaimniecības dalībnieks no šāda viedokļa uzturēšanas kaut ko iegūtu, tad šādas pārliecības - visi atjaunojamās enerģijas ražotāji ir slikti - uzturēšana būtu saprotama, bet, tā kā nekādus ieguvumus šāds viedoklis nedod, nav saprotama jēga, kāpēc atjaunojamās enerģijas ražotājus pasludināt par sliktajiem.
Tātad neatkarīgi no tā, kādu lēmumu pieņems valdība, teiksim, 28. jūnijā, piemēram, būvmateriālu ražotnei nebūs pieejama zemāka elektroenerģijas cena?
Protams, ka nebūs, un rūpniecības uzņēmumu pārstāvju vidū ir cilvēki, kas to saprot un vēlas panākt kompromisu. Turklāt arī Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzstādījums ir tāds, ka nepieciešams kompromiss, lai netiktu apdraudēta neviena uzņēmuma pastāvēšana, lai visi uzņēmumi spētu normāli strādāt. No valsts interešu viedokļa būtu absolūti nepareizi kādu uzņēmumu vienkārši iznīcināt.
Ko darīt, lai patērētāji iegūtu zemāku elektroenerģijas cenu?
To iespējams panākt tikai ar politiskiem lēmumiem. Piemēram, Vācijā grandiozas elektroenerģijas cenas atlaides ir lielajiem rūpniecības uzņēmumiem, turklāt atlaides pēc nozarēm atšķiras, bet augstāku cenu par elektroenerģiju maksā mājsaimniecības un mikroražotāji, kam ir ievērojami mazāks elektroenerģijas patēriņš nekā lielajiem ražotājiem. Jāuzsver, ka Vācijas politiķi māk izskaidrot sabiedrībai šādas elektroenerģijas cenu politikas pamatotību.
Ja Latvijā valdības politika virzīsies LAEF nepieņemamā virzienā, pieļaujat iespēju vērsties Satversmes tiesā?
Sliktākā scenārija gadījumā tiešām gaidāma tiesvedība - iespējams, Satversmes tiesā, iespējams, Administratīvajā tiesā. Arī atjaunojamās enerģijas jomā strādājošie ārvalstu investori apsver tiesvedības scenāriju un, ja būs apdraudētas viņu investīcijas Latvijā, vērsīsies starptautiskajās institūcijās. Jāpiebilst, ārvalstu investori gan problēmas risina dažādi - ir investori, kuri uzskata, ka tiesāšanās ir zem viņu goda un principā nav viņiem pieņemama metode, bet ir arī investori, kuriem tiesāšanās ir ierasta metode investīciju aizsardzībai visās valstīs, kurās viņi darbojas.