Dalība 18. novembra svinībās un dzimto vietu apskate bija viņa vizītes galvenais mērķis. Dinberga balsi atceras visi tie, kas padomju okupācijas gados radiostacijā Amerikas balss cauri zāģiem 18. novembrī klausījās viņa uzrunu Latvijai un valsts himnu. Citā rakstā komentētājs Guntis Valujevs rakstīja, kā par deficītu kļuvusi 19. oktobrī izdotā pirmā atjaunotās Latvijas pastmarku sērija. SestDienas salonā Sandra Kalniete Normundam Naumanim atzinās, ka, gadu esot Ārlietu ministrijā, viņa pilnīgi zaudējusi kontaktu ar cilvēkiem, kas nav «svītas» sastāvdaļa.
SestDienā vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki ļāvās arī atmiņām par Latvijas valsts proklamēšanas dienas pieminēšanu padomju okupācijas gados un citiem ar šo datumu saistītiem notikumiem. Dzejniecei Inesei Zanderei īsts pārsteigums bija 18. novembra vārdadienas 1944. gada piezīmju kalendārā - tolaik šajā datumā vārdadienu svinēja nevis Aleksandrs un Doloresa, bet gan Latvija un Zanders! «Kopš tā laika 18. novembris ir arī mana «uzvārda diena»,» rakstīja Inese Zandere, piebilzdama, ka viņa, protams, zina latviešu kultūras darbinieku Varaidošu Zanderu un vēl dažu labu, kam Zanders ir vārds, nevis uzvārds.
Savukārt dzejnieks un kultūrhronists Andris Bergmanis atcerējās kādas Aleksandra vārdadienas svinības septiņdesmito gadu vidū kādā Imantas jaunrajona kārbelē. «Jubilārs bija varen dziedošs puisis, un jau pēc pirmajām glāzītēm tika rauts vaļā mājastēva repertuārs. Tā kā viņš kādus gadus bija studējis Maskavā Starptautisko attiecību institūtā, tad daļa repertuāra skanēja toreizējā valsts valodā. Toties - kas par repertuāru! Gan Brežņevs, gan Hruščovs, nemaz nerunājot par Staļina tētiņu, tika apdziedāti. Nebija vēl situsi astotā vakara stunda, kad pie durvīm atskanēja uzstājīgs zvans. Jubilārs priecīgs devās ielaist kārtējo viesi, bet aiz sliekšņa ieraudzīja vienu milici un divus lenteņus (tā mēs dēvējām brīvprātīgos kārtības sargātājus). Aleksandrs, pateicoties neilgajām studijām pašā galvenajā valsts augstskolā, labi zināja savus pienākumus.
- Vēl nav vienpadsmit, un līdz 23.00 savā dzīvoklī varu dziedāt, cik vien skaļi gribu!
- Viss atkarīgs no tā, ko dzied un kādā datumā, - bargi teica milicis un, pagrūdis jubilāru nostāk, ar visu svītu ienāca istabā.
- Dokumentus, biedri!
Mēs bijām sašutuši, skaidrojām, ka svinam Aleksandrus un ka tieši tā sauc dzīvokļa saimnieku. Tomēr, zinādami, ka ar oficiālās varas pārstāvjiem joki mazi, vilkām ārā dokumentus, kādi nu bija līdzi, - cits Rakstnieku, cits Mākslinieku savienības biedra karti, dažs caurlaidi uz Valsts bibliotēku.
- Tā, tā, smalka kompānija, - teica galvenais kārtībnieks. - Bet kurš tad no jums ir Aleksandrs?
Jubilārs stāvēja nobālis. Viņš savu padomju pilsoņa pasi par polšu pirms pāris dienām bija ieķīlājis vietējai šņabja tirgotājai. Cita personību, bet pats galvenais - viņa vārdu, apliecinoša dokumenta nebija. Sapratis situācijas traģismu, Saša ķērās pie sena, padomju diplomātijā pārbaudīta paņēmiena - sniedza kārtības sargātājiem pudeli šņabja, divus aliņus un pusduci skābētu gurķu. Vienā mirklī viss pārceļoja kārtībnieku ķešās, bet tas, kurš bija formā, teica:
- Labi, zēni, kaut arī neviens no jums nav Aleksandrs, es jums pavēlu turpmāk dziedāt tikai latviešu valodā. To šajā mājā neviens nesaprot. Jums taču bija jāzina, ka šajā mājā dzīvo atvaļināts ģenerālis... Bet divdesmit trijos lai būtu klusums!»
Jubilārs to milicim cieši apsolīja, argumentēdams ar prognozi, ka līdz tam brīdim visi svinētāji būs nolūzuši. Te tikai padomju laikus neredzējušiem jāpaskaidro, ka pudele šņabja tolaik bija īsts deficīts un tās piedāvājums varēja salauzt jebkura padomju miliča sirdi.
Nākamā Diena iznāca 19. novembrī, un tās centrālā ziņa, protams, bija 18. novembris atkal neatkarīgā Latvijā. Iveta Bojāre rakstīja, ka valsts svinībās 18. novembrī LR AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs uzsvēris: Latvijas valsts un latviešu nācijas liktenis būšot atkarīgs no tā, kāds izlīgums tiks panākts starp latviešiem un krieviem.