Jāatzīstas, ka pagaidām, vismaz cik atceros, man nav gadījies būt pilnā vārda nozīmē atlaistam un, paldies Dievam, nav vajadzējis arī nevienu atlaist. Tomēr atminos gadījumu, kad ar kādu fakultāti «pārtraucām darba attiecības». Toreiz notika pāreja no četru uz trīs gadu bakalaura programmu, un no daudzām mācību programmām tika izņemti kursi, kas nebija tieši saistīti ar studentu specialitāti. Izņemts tika arī mans kurss, bet īpatnēji bija tas, ka man neviens to nepateica. Formāli nevienam nekas arī nebija jāsaka, vienkārši līgums netika atjaunots, bet pasākumā bija kaut kas aizvainojošs, jo kursu biju lasījis apmēram desmit gadu, turklāt vairāk tāpēc, ka tas it kā bija vajadzīgs, nevis naudas dēļ, patiesībā vienreiz šo kursu nolasīju burtiski par velti, tā sacīt, kā hobiju. Bet tad, kad «mani pakalpojumi vairs nebija vajadzīgi», neviens neuzskatīja par vajadzīgu man pat to pavēstīt. Pēkšņi izrādījās, ka tas, ko es daru, nav vajadzīgs un ne par ko netiek (netika) uzskatīts. Emocijas un reakcijas, kas saistītas ar atlaišanu, ir dažnedažādas un ne vienmēr negatīvas, tomēr nez kāpēc prātā palicis kaut kad redzēts sižets (New York Times mājaslapā) par jaunu sievieti, kas, protams, tagad atradusi iespēju «sevi realizēt» kaut kā pa jaunam, bet kura ieminējās, ka viņa ilgi domājusi, kas ar viņu nav kārtībā, kāpēc viņa tika atlaista. Pieņemu, ka tā ir visizplatītākā reakcija. Pat menedžeriem domātajos ieteikumos, kas atrodami internetā, ieteikts nemēģināt atbildēt uz atlaistā darbinieka jautājumu: «Kāpēc es?» Neatkarīgi no tā, kāds ir atlaišanas iemesls, tev nākas domāt, kā un kāpēc tu dari to, ko tu dari. Tāpēc arī stāsts par 70% nodokli strādājošiem pensionāriem nav tikai jautājums par iztikas līdzekļiem, bet par dzīves jēgu un pazemojumu (diemžēl TV ziņu sižetos no cilvēku stāstītā tiek izņemts viens teikums: «Kā es samaksāšu par zālēm?» u.tml., bet šiem cilvēkiem vēl būtu, ko stāstīt).
Droši vien ir uzņēmēji un priekšnieki, kam vienaldzīgi padotie un kas uzskata, ka darbinieki viņiem ir automātiski parādā par to, ka tiek paciesti. Bet esmu pārliecināts, ka lielākajā daļā gadījumu tā nav. Jau tā traumatiskā pieredze kļūst vēl sāpīgāka tāpēc, ka tas nabaga menedžeris nezina, kā atlaist un ko šādās situācijās darīt. Klasisks variants ir, kad cilvēks sāk vienkārši izvairīties no darbinieka, kas jāatlaiž. Standarta ieteikums ir tāds, ka jācenšas respektēt cilvēka pašcieņu, jāizturas ar respektu, galu galā jāpasaka paldies par padarīto. Bet tā ir tikai abstrakta instrukcija. Es, protams, nezinu, kā ietu man, ja man vajadzētu kādu atlaist, bet, manuprāt, par šo lietu ir jārunā. Es pastāstīju savu pieredzi, kāda ir jums?