Pirms pāris dienām māsa ierunājās par ķiršiem. «Es domāju potēt saldos, tie ir garšīgāki par skābajiem,» viņa dalījās plānos. Man viņas plāni allaž liekas labi. Tad nodomāju, ka izteikums par garšu nav gluži patiess, ka īstenībā garšīgāki ir skābie ķirši, tikai īstu skābo vairs nav!
Īstie bija manas omītes dārzā. Vistālākais pie ozola labi neauga, toties vistuvākajā varēja uzrāpties no trušu būdas jumta vai gar siltumnīcas malu. Sākumā, kad ķirši vēl bija gaiši sarkani un slikti nāca nost no kauliņiem, tupēšana kokos nez cik ilga nebija, toties vēlāk kopā ar māsām un māsīcu piekopām strazdiem līdzīgu dzīvesveidu. «Tiš, tiš,» gaiņāja mans krusttēvs, atbraucis no darba. Pirms došanās peldēties arī viņš pats ieklupa ķiršos. Pēc brūnajiem sniedzoties, viņam trušu būdas korē nebija jārāpjas.
Kādā brīdī tika nolemts, ka laiks ķiršus nolasīt. Daļa tika kompotā, daļa bija jāiztīra no kauliņiem - ievārījumam. Gājām ar ķiršiem uz Daugavas malu - sula sprakstēja, kur pagadās, un visa ķiršošanās beidzās ar peldi. Brūnās ogas, kas karājās pašā galotnē, atstāja ēšanai vēlākam laikam, un mēs vēl kādu laiku varējām turpināt strazdu dzīvi.
Ķirši ir garšīgi arī tagad, varbūt tikai to īsto vairs nav. Savukārt gurķi no neēdamas lietas bērnībā man ir kļuvuši par ēdamiem. Maza būdama, tos neēdu. Vienīgo reizi, kad atceros tos ēdusi bērnībā, bija kaimiņu meitenes dzimšanas diena - jubilāre kopā vēl ar dažām citām bija sadomājusi mani apmānīt un gurķa ripu paslēpusi zem desas. Es apēdu sviestmaizi, gurķi nepamanot. Pati nesaprotu, kā tas varēja notikt, bet manu noraidošo attieksmi pret zaļo dārzeni tas nemainīja.
Kad biju maza, daudz ko atzinu par ēšanai nederīgu: bietes, burkānus, dilles, tomātus. Manus ēšanas paradumus mainīja pašas bērni. Pamazām atklāju, ka kabači, patisoni, dilles, arī gurķi un tomāti ir ne tikai ēdami, bet pat garšīgi.
Bet dzīve ir dialektiska. «Man nepatīk sačervelējušies dārzeņi, tādi, kādi tie ir sautējumos. Burkāni patiešām izskatās neglīti, bet svaigi sagriezti tie ātri apžūst. «Sēnes nesmaržo labi, bet par kartupeļiem labāki ir makaroni,» apgalvo viens no manas jaunās paaudzes. Par spīti maniem pūliņiem veselīgas ēšanas jomā, frī kartupeļi, kečups, sāls un saldumi ir svarīgas viņa ēdienkartes sastāvdaļas. Mana omīte teica: «Lai zupa būtu garšīga, tai doma jāpieliek klāt.» Zinu, ka ir daudz domu, kas maniem bērniem neder un nepatīk. Man atliek pieņemt, arī tā ir daļa no pasaules atklāšanas un izvēles brīvības.