Nezināmie pirmsākumi
Kopā ar scenārija autoru, vēsturnieku Edgaru Engīzeru radītais Atmodas antoloģijas projekts uzvarēja Nacionālā kino centra un Latvijas Tautas frontes muzeja rīkotajā dokumentālo filmu konkursā par Latvijas Tautas frontes darbības atspoguļošanu. Žūrija deva priekšroku autoru vēlmei šim stāstam pieiet racionāli un izstāstīt to pēc iespējas skaidrāk. Galvenais akcents filmā tiek likts uz atmodas pirmsākumiem, par kuriem ir runāts krietni mazāk nekā par Baltijas ceļu vai Barikāžu laiku, kas «hronoloģiski bija nedaudz vēlāk un cilvēkiem parādījās VHS videokameras», vienu no objektīvajiem šī fakta iemesliem min režisors.
Askolda Saulīša darbā ir skarti jautājumi par perestroikas procesu lomu atmodas sākumā, PSRS struktūru iesaistīšanos Tautas frontes organizācijā un mēģinājumiem to vadīt sev vēlamā virzienā. «Mēs beidzam ar augusta puču,» norāda režisors, ar to saistās arī viņa paša spilgtākās atmiņas par atmodu. Tajās dienās Askolds Saulītis bija uzaicināts piedalīties īsfilmu festivālā Rietumvācijas pilsētā Oberhauzenā. «Es izlēmu nebraukt, jo man bija bail, ka es netikšu atpakaļ, - šeit paliek meitene, vecāki, draugi un mans mīļais suns. Būtu es zinājis, ka tas ilgs tikai trīs dienas...» savos pārdzīvojumos dalās režisors.
Vēstures liecību gabaliņi
Filmas puzle ir salikta no tajos laikos tapušiem video un foto materiāliem, kā arī viņu pašu veidotām intervijām ar vairāk nekā divdesmit cilvēkiem. «Tās bija ļoti sirsnīgas sarunas,» atklāj Askolds Saulītis, kuram patīkamu pārsteigumu sagādājusi viņu emocionālā atraisīšanās kameras priekšā. «Mēs pilnībā uzticējāmies izvēlētajiem cilvēkiem,» diktora teksta neesamību skaidro režisors, kura filmā stāstītāji viens otru papildina un rada vienu kopēju bildi. Neiztrūkstoša vieta tajā ir arī Latvijas Komunistiskās partijas darbībai, bet interviju ar Alfrēdu Rubiku neredzēt - viņš esot atteicis. Kopumā ir uzfilmēts apmēram 100 stundu garš materiāls - režisoram ir doma izdot atmodas antoloģijas DVD ar bonusiem, jo daudz kas palicis ārpus filmas 90 minūšu noteiktajiem rāmjiem.
Tajā tiek apskatīta arī globālā spēle, kas bija mūsu veiksme, bet ir bijuši brīži, kad mūsu pašu darbībai ir bijusi izšķiroša nozīme. Šajā stāstā kā zemūdene uzpeld fakts, ka mūsu tagadējie NATO sabiedrotie bijuši ļoti satraukušies, ka Baltijā uzvarēs nacionālisti un viņi šaus un sitīs, jo - kas tādā gadījumā notiks ar šeit izvietotajām stratēģiskajām raķetēm? «Kad viņi saprata, ka dziesmotā revolūcija patiešām ir dziesmotā revolūcija, mēs sākām viņiem simpatizēt,» piebilst režisors. Lai arī bijuši radikāļi, bet viņi kā skabargas centristiem neļāvuši sēdēt uz vietas un - ātrāk, ātrāk! - mudinājuši virzīties uz priekšu, jo galu galā mērķis visiem ir bijis viens.
Rietumvēju vēsmas
Filmā tiek ieskicēta arī trimdas latviešu lielā nozīme atmodas procesā. «Viņi darīja milzu darbu,» norāda režisors. Piemēram, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju, mācītājs Māris Ķirsons 1980. gadā Madridē noklājis uz zemes sarkano Padomju Savienības karogu, iedūris vēnās lielas adatas un tecinājis uz tā savas asinis. «Tas bija milzīgs troksnis Rietumos, bet latvieši par to nezina,» saka Askolds Saulītis. Filmas tapšanas laikā esot atradusies arī pirms daudziem gadiem Čikāgas piecīša Armanda Birkena pazudusī fotofilmiņa ar kadriem no Helsinki-86 organizētās ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā.
«Filma būs par vērtībām, kas veido mūsu tautas kopību vēl aizvien,» apgalvo režisors. Vai tādas maz ir? «Šī kopības sajūta parādās dažu svētku laikā, un, ja tā parādās, tad viss ir kārtībā,» uzskata Askolds Saulītis, kurš savā filmā Atmodas antoloģija lauž cilvēkos iesakņojušos priekšstatus, ka tajā laikā visi kopā tikai skraidījuši ar plakātiem pa mītiņiem. Paralēli notikušas daudzas interesantas lietas - skaistumkonkursā Miss Rīga 88 tika kronēta Sintija Jenerte un cilvēki dejoja lambadu. «VEF Kultūras pilī bija kursi - varēja iet un mācīties,» saka režisors.