Visām māsiņām nācies piedzīvot daudz, pabūts arī bērnunamā. Diemžēl reti kurš uzdrīkstas adoptēt uzreiz vairākus bērnus, tāpēc bieži vienu vecāku bērniem iespēja tikt adoptētiem ir tikai uz ārzemēm. Taču Zane un Agris uzdrīkstējušies. Tieši šis ir iemesls, kāpēc Diena par viņiem saņēmusi pieteikumu šī gada Latvijas lepnumam, - ir jāuzdrīkstas sniegt savu mīlestību citiem, jāpārkāpj pāri savam ego, lai kāda dzīve kļūtu labāka.
Mūsu, tikai caur citiem
Dienai ierodoties pie Bārbalu ģimenes, mazās māsiņas uzreiz sniedz roku, ved istabā un steidzas visu rādīt un stāstīt. Viņas ir atvērtas komunikācijā un bezgala enerģiskas. Bilst, ka mūs gaidījušas, un ik pa laikam samīļo savus vecākus, apķeroties ap roku. Abi vecāki smaida un lepojas.
Pašas dvīņu meitenītes ar pirkstiņiem rāda, ka vienām ir četri, otrām pieci gadi. Stāsta arī, ka drīz būs dzimšanas diena, bet tētis teicis, ka sešu gadu vecumā meitenes ulmaņlaikos slaukušas kazas. Stāsta un ķiķina, prasot tējas krūzi.
Lai gan meitenes pirmajā brīdī šķiet ļoti līdzīgas, Zane uzreiz bilst, ka katrai ir kaut kas savs. Piemēram, Patrīcijai ir visi mammas niķi - patīk ilgāk no rītiem pagulēt un prātā tik kārumi, pilnīga mammīte. Taču tajā pašā laikā redzams, ka Patrīcija ir tēta meita. Sēdēt vēlas tuvāk tētim, runāties grib ar tēti, arī naktī jāguļ pie tēta.
Viņa staro, stāstot par bērniem: «Šie bērniņi ir mūsu, tikai piedzimuši caur citiem vecākiem.» Turklāt visus nebeidz pārsteigt tas, cik bērni abiem vecākiem ir līdzīgi. «Viņas ir tik ļoti mūsu...» nosaka mamma.
Jāsper pirmais solis
Meitenes Zanes un Agra mājās ienākušas vien pagājušā gada septembrī. Bērnus abi vēlējušies jau 17 gadu, taču tas nav izdevies. Arī mākslīgā apaugļošana nav devusi rezultātu, un pēc daudziem mēģinājumiem vairs nav bijis spēka. Taču dzīvē nav bijis tā gandarījuma un prieka. «Cik tad ilgi var bez piepildījuma?» retoriski jautā Zane. Tāpēc sperts solis uz adopciju un pirms divarpus gadiem bāriņtiesai uzrakstīts iesniegums. Tas arī bijis grūtākais - procesu sākt. Zane atzīstas, ka būtībā jāpārkāpj solis pāri savam ego. Tieši pieaugušie ir tie, kas var bērnam palīdzēt, nevis otrādi. «Turklāt nekur nav teikts, ka es, pati nedzemdējot, nevaru būt mamma. Varu, un mēs šādi ieguvām trūkstošo ģimenes otru pusīti,» samīļojot vienu no meitiņām, nosaka Zane.
Lai gan sākumā domāts par vienu bērnu, Zane uzsver, ka viņai ar Agri vienmēr gribējies lielu ģimeni. Vēl, kad apprecējušies, Agris teicis: «Tu izvēlies - divas reizes pa trīs vai trīs reizes pa divi.» Plāns vēl nav izpildīts, smaida Zane. Tāpēc vienā brīdī viņi savu iesniegumu izmainījuši, norādot, ka ģimene ir gatava sniegt savu mīlestību diviem vienas ģimenes bērniem, lai viņiem savs atbalsta plecs būtu visas dzīves laikā. Tomēr kādā Sociālo pakalpojumu aģentūras rīkotā seminārā adoptētājiem abi uzzinājuši par četrām māsiņām - vienu vecāku diviem dvīņu pāriem ar gada vecuma starpību, kam nevar atrast vecākus, nevar atrast tāpēc, ka viņas ir četras. Diemžēl Latvijā reti kad kāds uzdrošinās ģimenē uzreiz paņemt vairākus bērnus. Visbiežāk vienīgā iespēja ir tikt adoptētiem uz ārzemēm.
Tajā brīdī vēl viss uztverts ar humoru, taču, braucot mājās, Agris spriedis, ka, paņemot četrus bērnus, vajadzēs citu mašīnu - esošajā visi nesalīdīs. Abi tā vārds pa vārdam viens otru iedrošinājuši un nolēmuši meitenes atrast - toreiz nav zināts, ne kur viņas dzīvo, ne kāda cita informācija. Taču tuvinieku atbalsts devis papildu motivāciju. Jau nākamajā dienā ģimene sazinājusies ar bāriņtiesu.
Nevarējām sagaidīt
Meiteņu foto Zane un Agris ieraudzījis tikai dienu pirms viņu satikšanas, un, aizbraucot uz Mazsalacu ciemos, pirmais, ko meitenes pateikušas: «Kā mēs jūs nevarējām izgaidīt!» Zane ar asarām acīs nav spējusi pat atbildēt. «17 gadu es gaidīju brīdi, lai satiktu savus bērnus. Tajā brīdī man viņas piedzima,» emocijas atceras mamma. Uzreiz zvanījām bāriņtiesai un sacījām, ka meitenes ņemsim. Nākamajā dienā ģimene jau braukusi mājās. Nenoliedzami bijušas arī bažas par to, ka māsiņas gribēs atpakaļ pie audžuvecākiem, bet viņas uzreiz Zani un Agri sauca par mammu un tēti.
Mazsalacā audžuģimenē meitenes bijušas gandrīz divus gadus. No savas bioloģiskās ģimenes viņas izņemtas, piedaloties policijai, kad Patrīcijai un Katerīnai bijis gads, bet Adriānai un Evelīnai - divi. Meiteņu vecāki bijuši alkoholiķi, tā dēļ bērni atstāti novārtā. Toreiz sešus gadus vecais brālis bijis vienīgais, kas meitenes pabarojis. Diemžēl tas ietekmējis arī veselību - meitenēm bijusi tuberkuloze, blusu kodumi, iekaisumi, tāpēc slimnīcā pavadīti pat septiņi mēneši. Arī bērnunams meitenēm nav svešs - tur būts īsu brīdi, pirms atradusies audžuģimene
Iespējams, iepriekš pārdzīvotais bijis iemesls, kāpēc pirmos mēnešus meitenes nav vecākus laidušas ārā no mājas. Vecāki rūpīgi skaidrojuši, ka tētis iet tikai uz darbu un ka viņi meitenes nekad, nekad nevienam neatdos.
Jāvelk lozītes
Meiteņu dēļ būtībā visa dzīve apgriezta otrādi - aiziets prom no Rīgas, no labi atalgotiem darbiem un iegādāts īpašums Talsos, lai sāktu savu biznesu - atvērtu moteli. Zane smej, ka tas nedrīkst neizdoties, - jāpabaro sešas mutes. Arī pirmo pusgadu visa ģimene dzīvojusi mājās, jo bērnudārzā vietas meitenēm vēl nav bijis. Kad meitenes ienākušas ģimenē, viņas nav mācējušas pat skaitīt, taču, kā novērojuši vecāki, informāciju tagad uzsūc kā sūklīši. Mācās gan bērnudārzā, gan apgūst burtiņus un ciparus pie privātskolotājas. Kādu reizi, kad pensionētajai skolotājai bijuši svētki un Zane nolēmusi tāpēc bērnus uz nodarbību nevest, meitenes pat sākušas raudāt.
Ikdienā māsiņas steidz mācīt paši vecāki, un no malas ļoti labi redzams, ka no sirds priecājas par bērnu apgūto. Atprasot iepriekšējās dienās iemācīto, kad pabūts Rīgā, Zane jautā par to, cik radziņu ir tramvajam un trolejbusam. Savukārt jautājot par autobusu, meitenes smej, ka tas gan ir plikpauris un ragu tam nav. Pēc brītiņa meitenes sāk uzskaitīt visas zupas, ko zina. Meiteņu mīļākie ēdieni gan joprojām ir makaroni un pelmeņi. Lai gan šīs lietas Zanes ģimenē nebija ierasts ēst, tagad ik pa laikam mamma tos meitenēm uztaisa.
Četru bērnu ienākšana ģimenē nesusi arī daudz praktisku ikdienas pārmaiņu. Kādreiz paka piena pa nedēļu ledusskapī saskābusi, nu piens jāpērk litriem. Arī ar desmit olām brokastīs nepietiek. Turklāt viss prasa lielu menedžēšanu - kamēr mamma liek drēbes nākamajai dienai, tētis meitenes vanno. No rīta tiek vilktas lozītes, lai zinātu, kurai pirmajai pīt bizes. Šādu sistēmu Zane ieviesusi jau pēc pirmajiem rītiem, kad bijusi raudāšana par to, kura pirmā mammai kāps klēpī taisīt matus. Tad arī saprasts - tās ir četras meitenes, tētim kopā piecas dāmas - tas ir ļoti daudz, smej Zane. Arī laikā, kad Zane sarunājas ar Dienu, Agris augšstāvā spēlējas ar meitenēm, un abi priecājas - beidzot ir tā piepildītā sajūta, beidzot mājās ir jezga. «Netaisnība ir tad, ja bērniem jāuzaug bez apskāvieniem un mīlestības, taču četrus var samīļot ne pa jokam,» stāsta mamma un piebilst, ka ir patiesi laimīgi. Bērni savā ziņā izglābuši viņus, viņi - meitenes.