Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Vai 1986., 1987. gadā tu tāds kārtīgs padomju cilvēks biji vai jau biji nodibinājis kādu pagrīdes pulciņu un pretošanās kustību? Kāds tu biji tajā laikā?
Jāsāk ar bērnību, jo es esmu tā laika - tieši kara beigu - produkts. Mamma stāstīja, kad es vēl biju tikai padomā, mēs pie Mores dzīvojām un mums šāva no abām pusēm pāri. Man laikam to nemieru ielika jau toreiz. 1949. gads acīmredzot bija pirmais brīdis, kad es sevi sāku atcerēties. Izvešanu 25. martā. Man laimējās, ka dažādu iemeslu pēc paliku Latvijā, un varbūt arī tāpēc dzīvs paliku, ka man dzīve jau no bērnības sākusies kā ienaidnieka bērnam. Teiksim, veikalā nedeva sērkociņus, teica, ka kaut ko var nodedzināt, jo ienaidnieka bērns.
Vecāki bija saimnieki?
Nē. 50 hektāri. Tāda veca māja.
Bet saimniecība bija?
Jā, saimniecība bija, tāpēc sarakstā iekļuvām. Tajā mājā uzreiz vietējās varas vadītāji arī ievācās. Nu kā jau tas bija daudzviet. Un tas uzskats - ka visvairāk jābaidās no pašiem latviešiem - man ir palicis no paša sākuma un es tā arī uz lietām skatos, ka tomēr jānovērtē situācija sev visapkārt.
Politikā es nokļuvu pavisam, neteiksim, nejauši, bet - varbūt neapzināti. Kļuvu par Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju pēdējos PSRS gados. Savu it kā neatkarīgā reputāciju biju dabūjis no tā, ka pirms tam, strādājot Valmierā, manam uzņēmumam bija tāda maza zālīte. Tur nāca cilvēki, kad viņi gribēja satikties, kad viņiem vajadzēja vietu, kur darboties. Un es viņiem teicu: «Jūs to telpu necūkājiet, savāciet un nāciet, un darbojieties.» Un tie, k as nāca, izrādījās, bija neatkarības kustības sākuma kadri, un viņi arī pēc tam mani atklāti balstīja, jo es par to dabūju stipri pa galvu, jo izrādījās, ka biju pašus ļaunākos PSRS ienaidniekus ielaidis un teicis: «Nu, jūs te darbojieties!» Tad gan es no partijas, no visām «mājām»… norāvos. Bet nu tāda tieša iesaiste man nebija no sākuma.
Bet Valmiera tomēr - vairāk vai mazāk - ir latviska pilsēta. Es nezinu, kāda tā bija toreiz.
Valmiera vienmēr bijusi latviska. Tur gan bija tie uzņēmumi, kas bija ar PSRS nozīmi.
Un kā tur Tautas fronte veidojās?
Tā kā es daudzus gadus tajā apkārtnē biju darbojies, tad man vairākums aktīvāko bija pazīstami. Nu un tur jau bija dažādi virzieni - arī «zaļo» kustības sākumi. Vairums tie bija cilvēki, kas centās kaut ko darīt savādāk un domāja citādi. Kur vien varēju, tur viņiem praktiski palīdzēju.
Bet kā nokļuvi līdz deputāta kandidātam? Pats gribēji vai tevi pierunāja?
Biju kļuvis par Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju. Varēja just, ka dzīve mainīsies. Tie aktīvie cilvēki, kas veidoja Tautas fronti, uzskatīja, ka es arī domāju savādāk, un viņi mani atbalstīja. Es nekad neesmu uz politiku rāvies un politiski neesmu lietām piegājis vēl līdz šai dienai. Es vienmēr esmu centies atrast praktisku risinājumu un labāko ceļu. Tas acīmredzot man ir palīdzējis.
No kurienes tu startēji? No pilsētas?
Mans apgabals bija lauki. Mazsalaca. Es biju vienīgais, jo neviens tur nepieteicās. Acīmredzot visi uzskatīja, ka būs grūti.
Atceros, kad es braucu uz savu apgabalu pēc ievēlēšanas tikties un toreiz bija pilnas zāles. Pirmais jautājums, ko tādi cienījami cilvēki uzdeva, bija - vai jūs balsosiet par neatkarību?
Gan tas bija, gan arī vairāk saistītie jautājumi: kā tad tā neatkarība izpaudīsies? Vai mēs dabūsim atpakaļ savu, kas mums bija? Vai mēs varēsim patstāvīgi darboties? Protams, bija arī visi tie jautājumi, kas bija saistīti ar PSRS - kā būs ar armiju. Tā kā tajā virzienā, kad sākās Breša zemnieki, jau biju darbojies un mans iepriekšējais darbs bija saistīts ar tiem jautājumiem, lai radītu pēc iespējas lielāku ekonomisku brīvību, tad es arī ar mierīgu sirdi stāstīju. Domāju, ka tas cilvēkiem deva tādu cerību, ka kaut kas tomēr reāli mainīsies. Un arī tad, kad bijām ievēlēti, sevišķi Augstākās Padomes sākumos, kad biju biežs viesis lauku saimniecībās, tolaik visiem kolhozu priekšsēdētājiem centos stāstīt, kā tas izskatīsies, ka tomēr jāorganizē kaut kas privāti. Citi ticēja, citi neticēja. Tur, kur tā loģiski uzskatīja, ka nu ir jāmēģina turēties kopā, tur arī tas labāk šobrīd notiek. Valmieras rajons salīdzinoši tomēr, es domāju, nav pazudis no kartes.
Bet - kā tev pašam? Kādas tev bija sajūtas pēc 4. maija balsojuma?
Mana pamatdarbība palika saistīta ar Valmieru, ar reālo dzīvi. Tas laiks bija tāds - nu ļoti grūti prognozējams. Es centos kaut kādus modeļus pats savā galvā iedomāties un tos stāstus tādus stāstīt, ka te mums būtu tomēr jāvadās puslīdz pēc cilvēciskās loģikas, ka jāmēģina arī tā rīkoties, lai apkārtējie tevi saprastu un atzītu. Tad jau man nebija nekādu ilūziju, ka tas laiks ir priekšā tāds, ka sāksies ļoti neprognozējamas lietas. Bija visi tie jautājumi - vai mums savas pārtikas pietiks, vai graudu pietiks? Tiekoties kaut vai ar kolhozu priekšsēdētājiem vai pagasta varām, jo tā sistēma bija vienota un saistīta - pagasti it kā iekļāvās tajā rajona teritorijā, ieskaitot pilsētu, to visu bija jāmēģina dabūt kopā, lai cilvēki nejustos, ka būtu iestājies haoss. Un es domāju, ka tas arī tīri labi izdevās.
Bet tev bija tāda sajūta, ka tu esi tā vara?
Man tāda situācija faktiski neiestājās. Un varbūt man arī bija labāk tāpēc Valmierā, ka bija daudz pieredzējušu cilvēku, teiksim, Oļģerts Jostsons, lauksaimniecības pārvaldes vadītājs, kurš bija liela autoritāte. Man bija tāda laba komanda, mēs mēģinājām apspriest un meklēt ceļus, kā rīkoties. Kad sāka veidot likumdošanu par jaunu, es ņēmu uzrakstīto, braucu ar viņiem runāties un teicu: «Šitāds te ir sagatavots. Ko jūs sakāt, un kā jums liekas?» Nu tāda tā darbība bija - drīzāk meklēt no visa tā jukuma kaut kādu praktisko attīstību.
Bet cik atkal tevī ieklausījās?
Tas nebija vienkārši. Bet, aizejot atpakaļ uz 1949. gadu, kad mūs izmeta - divas vecas mammas, četrus bērnus. Izmeta tā, ka pilnīgi nekā nav un, ja tev nav arī, kas palīdz, tad jāmēģina to ceļu meklēt. Es tā arī esmu visu laiku skatījies uz lietām praktiski.