Acis paceļu: putni pār galvu man zib,
Spārni - pelēki, balti un melni - kā vasas
Laužas debesu klaidā un sakņoties grib...
Tā kādā dzejolī rakstīja Imants Auziņš, un tāda ir viņa dzīves sūtība - tiekties uz gaismu, uz debesīm, kas paceļas pāri mūsu ikdienai, un reizē stingri turēties ar saknēm savā zemē, būt tai piederīgam. Tāds ir viņa mūžs, par kuru nu jau jāsaka - bija... Tik neticami, tik pēkšņi Imants aizgājis agrajiem gājputniem līdzi - pēc vairāku mēnešu izcīņas ar smago, ātri progresējošo slimību - neatsaucams, taču atstādams aiz sevis bagātu garīgo devumu tautai, ko dažās atvadu rindās neietvert. Var tikai atgādināt, var tikai apliecināt mums zināmo un neaizmirstamo.
Imanta Auziņa dzimtā puse ir Nereta, kur ieraudzīta pasaule Zalves pagasta Auziņos. Atkal un atkal tur atgriezdamies, viņš dziļi sirdī iznēsāja un uzrakstīja izjustas rindas mātei, tēvam, jaunības mīlestībai, Augšzemes gleznainajām ainavām, kas, kopš bērnības vērotas, ienesušas dzejā tik daudzveidīgo dabas klātbūtni. Viņa lirikā ir mūsdienīgās Sēlijas skatījums, bet saglabāta arī tās senatne, un valodā ievīti īpatnie apvidus vārdi. Vasarās un līdz vēlam rudenim Imants mēdza uzturēties senajā zemnieku mājā un sētā, tur labi rosījās domas, tur uzvirmoja noskaņas.
Pirmās nepieciešamās zināšanas, pamodinātās alkas pētīt, izprast, secināt Imants guvis Neretas vidusskolā, pēc tam mācījies Latvijas Universitātes filologos, tāpēc arī darba gaitas ritējušas gandrīz visās mūsu literāro izdevumu redakcijās. Auziņa intelekta spēks, viņa profesionālie spriedumi sapulcēs, rakstos un arī grāmatās apkopotie allaž bijuši pārliecinoši, radoši un objektīvi pamatoti. Var droši apgalvot, ka viņš veicinājis latviešu dzejas procesa virzību cauri laikmetu pārmaiņām un gadskārtām.
Latvijas Rakstnieku savienībā, tās sabiedrībā un literatūrā Imants ienāca strauji, uzreiz pamanāmi un iekļāvās tajā jaunajā vilnī, kuru uzvandīja un kura virsotnē pacēlās Ojārs Vācietis. Sākot ar savu pirmo grāmatu Es vaicāju sirdij (1961) un citiem lirikas krājumiem, Auziņš apzinās savu uzdevumu - būt tautas likteņgaitā iesaistītam un atcerēties, ka «ne jau mēs šo dziesmu sākuši, ne jau mēs to pabeigt nākuši». Kopš sākotnes viņam raksturīgi ir dzejoļos, poēmās un balādēs atgriezties vēsturiskajos notikumos, caur tiem izteikt garīgo pretestību okupācijas varai, izteikt savu attieksmi pret dzīvē notiekošo. Īsti tautā sadzirdēts un mīlēts dzejnieks kļuva ar 1968. gadā iznākušo Skumjo optimismu. Jau šajā virsrakstā izteikts viņa personības apliecinājums - uztvert pasauli vērtējoši, bez tukši romantiskas jūsmas, nevairīties kritizēt, bet arī nenogrimt sārņos, nepazaudēt dzīvotgribu, dzīvotspēku un dzīvotgudrību.
Vēlākajos dzejoļu krājumos, saskaitāmos vairāk nekā trīs desmitos līdz pat 2012. gadā izdotajam Zem zibens zelta saivas, Imants Auziņš, tāpat kā visa tā laika nozīmīgākā dzeja, filozofiski apcerīgi ietiecās indivīda un vispārcilvēcīgās būtības meklējumos, atsegumos un pārdzīvojumos. Tomēr galvenā viņam palikusi pretrunas atsedzošā cīņas pozīcija, par ko Imants saņēmis savlaik valdošās ideoloģijas vadītāju pārmetumus, taču vienmēr saglabājis stingru mugurkaulu un nostāju. Ar latviskās identitātes uzsvērumu, ar emocionālo tautas brīvības domu, ar savu sabiedrisko rosību dzejnieks ir tuvinājis Atmodu, un atgūtajā tēvzemē Imantam nevajadzēja ne piemēroties, ne pārkārtoties - viņš turpināja savu daiļrades ceļu, kurā bez lirikas krājumiem ir trīspadsmit atdzejas grāmatu, vēl arī dokumentālā proza, ceļojumu apraksti un teorētiskie pētījumi par literatūru. Pēc paša autora ieskata, viņa mantojums varētu ietilpt kopotu rakstu 10 sējumos, kuru sastādīšanu viņš bija nolēmis aizsākt. Kaut arī Imants nekad nav tiecies pēc ordeņiem, viņa paveikto nav iespējams nenovērtēt. 1980. gadā viņam piešķirts Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums, bet vēlāk, neatkarīgās Latvijas laikā, 2001. gadā, - Triju Zvaigžņu ordenis, arī Zalves pagasta Goda pilsoņa tituls, Viļa Plūdoņa un Ojāra Vācieša prēmija, vēl citi cildinājumi.
Apbrīnojams vienmēr ir bijis Imanta strādīgums. Allaž aizņemts, allaž steidzīgs savā saprātīgā mierīguma izpausmē, allaž koleģiāls un izpalīdzīgs, tādu viņu sastapām - smaidošu, nežēlojoties ne par grūtībām, ne likstām. Ģimenes garīgajā gaisotnē uzticami un cieņā kopīgi ar sievu - prozaiķi un tulkotāju Irinu Cigaļsku - viņi izaudzināja divas meitas, arī dzejnieces un atdzejotājas, - Irēnu un Annu Auziņas. Jau slimības gultai piesaistīts, ar dzīvesbiedres palīdzību Imants gandrīz paguva pabeigt plašāku dokumentālās prozas manuskriptu par dzimtās puses cilvēkiem - par savu tuvinieku un vairāku novadnieku likteņiem pēdējā kara un pēckara laikos.
Nežēlīgs pret latviešu literatūru un tautu ir bijis šis gads, atņemdams mums Imantu Ziedoni un tagad arī Imantu Auziņu. Ilgi, turpat pusgadsimtu, viņi bija spēcīgā trijotne dzejā - Ojārs Vācietis un abi Imanti. Nu esam palikuši bez viņiem un varam tikai mierināt sevi, sargājot, glabājot un kopjot to mantojumu, kas pieder mūsu nacionālajai bagātībai. No Imanta Auziņa atvadoties, liekas svarīgi teikt tos pašus vārdus, ko viņš veltījis Ojāram Vācietim aizejot:
Tu mūžam pretī
nāksi straujš un vērīgs,
kam it nekas
nav sīkos svaros svērts.
Ir atdots labākais.
Nekas nav skopi mērīts.
Un tas ir daudzcietušās
tautas vērts.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā -
Lija Brīdaka
Dzejnieku izvadīs 28. augustā plkst. 14.00 no I Meža kapu kapličas.