Tas ir daudzu gadu darba rezultāts. Kopš 1997. gada, kad nodibināja akciju sabiedrību un pie mums ienāca Jirgens Preiss-Daimlers kā galvenais akcionārs, esam nopietni strādājuši. Mūsu lielākais tirgus ir Vācija, otrajā vietā ir Amerika, tad Itālija, arī Krievija mums ir ar 7%. Esam pārstāvēti 37 pasaules valstīs. Lai konkurētu attīstītītajās valstīs, pirmkārt, svarīga ir kvalitāte, otrkārt, klientu serviss un nepārtraukta kopēja attīstība ar mūsu klientiem. Ir ļoti svarīgi strādāt ar klientiem - zināt, ko viņi domā un kā viņi plāno virzīties uz priekšu neatkarīgi no tā, vai tā ir aviobūve vai kuģubūve. «Trakajā kapitālismā» svarīga ir kvalitāte, savlaicīgas piegādes, klientu serviss, tirgus vajadzību izpratne.
Vēl mēs nepārtraukti investējam lielus līdzekļus ražošanas attīstībā. Pēc padomju laiku beigām, salīdzinot ar rietumu pasaules zemēm, mūsu uzņēmums bija tehniski un tehnoloģiski atpalicis. Tāpēc šo gadu laikā mums visu laiku bijis jātiek uz priekšu ar tehniskām un tehnoloģiskām inovācijām, ar kvalitāti un darba ražīgumu, kas bez lielām investīcijām nebūtu bijis iespējams. Tagad uzskatām, ka esam vieni no vadošajiem stikla šķiedras produktu ražotājiem Eiropā. Mums ir ļoti plašs produktu sortiments. Lielajiem grandiem stikla šķiedras pasaulē ir, ja tā varētu teikt, lielo koncernu filozofija, proti, ir mazs produktu spektrs ar lielām ražošanas jaudām un zemām izmaksām. Taču mūsu priekšrocība ir spēja visa veida mašīnbūves uzņēmumiem piegādāt to, kas viņiem nepieciešams. Nav tā, ka viņiem būtu jāpērk kaut kāda daļa no sev nepieciešamā stikla šķiedras produktu klāsta no viena, kaut kas no otra, kaut kas no trešā uzņēmuma.
Kā uzņēmumam palīdzējusi pārliecinošā orientācija uz rietumu valstu tirgiem?
Rietumvalstis ir mūsu uzmanības lokā tāpēc, ka stikla šķiedras produktus izmanto industriāli attīstītas valstis. Gan lidmašīnu būvē, gan autobūvē, gan lauksaimniecības mašīnu būvē, arī medicīnas aparātu izgatavošanā tiek izmantota stikla šķiedra. Tātad faktiski to patērē valstis, kurām ir augsti attīstīta industrija un visa veida mašīnbūves. Tā kā rietumvalstis mašīnbūvē ir vadošās pasaulē, esam dabiski virzīti sadarbībai ar tām.
Arī biznesa vide rietumu valstīs ir uzticama un prognozējama. Padomju laikā mūsu tirgus 100% apmērā bija vērsts uz tālaika padomju republikām, un tas XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā sagādāja milzīgas problēmas. Apstrādes rūpniecība gāja uz leju, arī viena daļa no tiem, kas vēl strādāja, atļāvās nemaksāt, jo Baltijas valstis un Latvija bija jau prom no lielās impērijas.
Vienīgais risinājums bija meklēt ceļu uz rietumiem, tāpēc mēs, tehniskie darbinieki, sākām braukāt apkārt un mēģināt saprast, ko ar tā laika iespējām, ar tā laika tehniku un tehnoloģijām mēs varam piedāvāt rietumu tirgiem. Palēnām gājām uz priekšu. Ļoti veiksmīgs, manuprāt, bija uzņēmuma privatizācijas process, jo izdevās piesaistīt vidusmēra uzņēmēju, nevis lielu koncernu. Lieli koncerni parasti ražo divus, trīs vai piecus produktus, taču tādā gadījumā šeit, Valmierā, būtu saglabātas aptuveni 200-300 darba vietu, bet tagad mēs esam gandrīz tūkstotis strādājošo. Preisam-Daimleram bija saistības - piecu gadu laikā ieguldīt noteiktu apjomu līdzekļu rūpnīcas attīstībā. Tas mums deva labu uzrāvienu, jo mēs būtiski nomainījām tehnoloģijas. Arī lielā produkcijas dažādība ir «stiprā pils», kas mums ļāvusi strādāt bez lieliem kritumiem. Tikai vienreiz piedzīvojām būtisku samazinājumu - 2009. gadā, kad bija globāla mēroga krīze.
Kādas valstiskā līmeņa problēmas uzņēmumam traucē attīstīties?
Lai būtu ražošana, pirmais ir enerģētika. Latvijā šobrīd enerģētikas politika vērsta pret ražošanas interesēm. Piemēram, vienu laiku sparīgi cīnījāmies pret obligāto iepirkuma komponenti (OIK). Mēs un vēl daži tobrīd lielākie ražojošie uzņēmumi - Liepājas metalurgs, Cemex, Latvijas finieris - uzdevām auditorfirmai KPMG izpētīt, kāda ir elektroenerģijas gala cena tuvākajās kaimiņvalstīs un mūsu eksportvalstīs. Latvija diemžēl ir stabili pirmajā vietā ar augstāko cenu.
Elektroenerģijas tirgus regulēšana ir Latvijas atbildīgo institūciju rokās, Latvijai neviens neko neuzspiež, netraucē, neliek iet nepareizā virzienā, taču pagaidām par ražošanu absolūti nav domāts. Ja runājam par mūsu piemēru, jāsaprot, ka deviņdesmitajos gados visa veida ražotnes bija tehnoloģiski atpalikušas. Lai attīstītos, ir jāpelna, jābūt peļņai, kuru vari ieguldīt attīstībā. Mēs ņemam kredītus un ar peļņu nosedzam banku procentus un pamatsummas maksājumus. Taču visu laiku mūs spiež uz leju, jo katru gadu enerģijas izmaksas arvien vairāk palielinās. Mēs cīnāmies, kā vien varam. No sākuma tirgus enerģiju pirkām no igauņiem, pagājušogad aptuveni pusgadu - no krieviem. Elektroenerģiju cenšamies maksimāli lētāk iepirkt, bet OIK katru gadu ir augusi. Elektroenerģijas politika, kas ir Latvijas pašas rokās, nav ražošanai draudzīga.
Vai situācija ar elektroenerģijas cenām varētu apdraudēt uzņēmuma atrašanos Valmierā vai pat Latvijā?
Domāju, ka nevar apdraudēt. Stikla šķiedras ražošana ir viena no augstajām tehnoloģijām, un gluži zaļā pļavā stikla šķiedru uzsākt ražot nevar. Taču esošā enerģētikas politika Latvijā - gan gāzes, gan elektrības - energoietilpīgajām ražotnēm nav perspektīva. Neviens te neinvestēs. Jau esam izziņojuši, ka plānojam nodibināt meitas uzņēmumu Amerikā, kur elektrība ir par 60% lētāka, savukārt gāze - par 70% lētāka. (Šis mūsu attīstības virziens, protams, nav tikai enerģijas dēļ, mēs ražojam dažus produktus, kuriem ap 70% noieta tirgus ir Amerikā. Līdz ar to izdevīgāk ir «pusfabrikātu» saražot Valmierā, bet gala apstrādi veikt Amerikā.)
Tomēr šaubos, ka pie šībrīža enerģijas resursu cenām akcionāri ļaus vēl kādu krāsni būvēt Valmierā. Turpretī ASV cīnās par to, lai tur veidotos ražotnes un jaunas darba vietas, tur veido industriālo zonu, kurā ir visas komunikācijas, ceļi, notekūdeņi, elektroapgāde. Tā teikt, nāciet, veidojiet jaunu ražotni, un atkarībā no darba vietu skaita tiks noteikta ēkas īres cena. Turklāt arī elektroenerģijas cenas ir zemas.
Kā VSŠ darbību ietekmējusi Lielbritānijas uzņēmuma iegādāšanās?
Es esmu priecīgs, ka tā ir noticis. Pārtikušajā rietumu pasaulē trešo valstu cilvēki joprojām netiek pilnvērtīgi novērtēti un cienīti. Viņus uztver kā tos, kas atņem darbu, kas samazina darba algas. Tā ka lielu gandarījumu rada tas, ka varam būt darba devēji, nevis darba ņēmēji. Lielbritānijas uzņēmums bija mūsu klients, mēs viņiem piegādājām gan diegus, gan audumus. Viņiem ir sertificētas tehnoloģijas, know-how jeb tehnoloģiskā kompetence. Viens no produktiem, ko Anglijas uzņēmums ražo, ir tā dēvētais arhitektūras audums, ko izmanto lidostās un stadionos. Iegādājoties meitas uzņēmumu, vairāk koncentrējamies uz mūsu saražotā produkta dziļāku apstrādi. Tā teikt, dodam lielāku pievienoto vērtību - ne tikai ražojam jaunu šķiedru, bet ražojam un realizējam jau apstrādātu audumu. Ar šo darījumu esam spēruši labu soli uz priekšu.