Plaisa starp valsti un sabiedrību laikam ir mūžīgi apspriežama tēma, jo pie visām varām tā aktuāla neatkarīgi no valsts pārvaldes institūciju komunikācijas dienestu kapacitātes un sociālo tīklu izmantošanas pakāpes, nedz arī nevalstisko organizāciju darbības aktivitātes. Teju vai visās vēlēšanās dzirdam solījumus, ka valsts vara respektēs sabiedrības intereses, veicinās uzņēmējdarbību, mazinot nodokļu slogu, līdz ar to vairošoties darbvietas, bet dzīvē viss sanāk citādi.
Nupat maija vidū plašu satraukumu raisīja ziņa, ka atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas ēnu ekonomika Latvijā pieaug. Varētu sagaidīt, ka atbildīgo institūciju pārstāvji, uzrotījuši piedurknes, tūdaļ pat metīsies apkarot nedeklarēto līdzekļu gūšanas avotus, bet nē - Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja nāca klajā ar ideju sākt tvarstīt fiziskās personas - aplokšņu algu saņēmējus, jo tie, lūk, arī paši provocējot darba devējus maksāt algu skaidrā naudā. Te vērā ņemami vairāki aspekti. Pirmkārt, skaidri redzams, ka problēma netiek risināta pēc būtības - tas ir kā pret cigarešu kontrabandu cīnīties, nevis pārtraucot nelegālo kravu plūsmas pāri robežai, bet gan ķerot katras paciņas tirgotāju atsevišķi. Nu, netirgos šie, tirgos citi un citur. Tāpat ar algām. Grūti pat iedomāties, cik lielu uzraugu armiju vajadzēs, lai visus izķertu, un cik tas mazefektīvi. Otrkārt, tas ir skaidrs signāls, ka nodokļu iekasētāji drīzāk gatavi vērsties pret «mazo cilvēku», kas pretī nespirināsies, nekā pret shēmotājiem, kam droši vien pieejami gan advokāti, gan aizstāvji valdības institūcijās. Bet pārmetums, ka darbinieki izprasot maksāt aploksnē, vispār ir vērtējams kā personisks aizvainojums darba ņēmējiem. Kaut ko aploksnē izprasīt taču var tikai no tāda darba devēja, kam ir šādi nedeklarēti līdzekļi. Līdz ar to vēršanās pret darbiniekiem šajā situācijā sanāk teju vai kā negodīgu darba devēju piesegšana.
Ir arī otrs piemērs. Tas skar pilnīgi visus, bet visvairāk - nabadzīgāko sabiedrības daļu. Šonedēļ Dienas Bizness aktualizējis problēmu, ka Latvijā ir viena no augstākajām pievienotās vērtības nodokļa likmēm pārtikai Eiropas Savienībā (ES), turklāt mūsu valsts ir viena no nedaudzajām, kas pārtikai nepiemēro samazināto likmi. 22 no 28 ES dalībvalstīm, ieskaitot 2013. gadā Savienībā uzņemto Horvātiju un krīzē smagi cietušo Grieķiju, to dara.
Kontrastā tam - finanšu ministra Vilka pavisam nesen paustā atziņa, ka nodokļu likmes Latvijā nevis jāmazina, bet jāceļ, jo zemo nodokļu dēļ Latvijas valsts budžetā pietrūkst līdzekļu visu interešu un vajadzību apmierināšanai. Tātad par nodokļa samazināšanu pārtikai un līdz ar to tās cenas samazināšanos varam pat nesapņot.
Bet uz kā rēķina tad valsts ar tām augstajām nodokļu likmēm apmierina savas vajadzības? Uz vietējo uzņēmēju, kas knapi spēj konkurēt ar subsidēto importu, uz skolotāju, mediķu, ugunsdzēsēju, sociālo darbinieku ģimeņu un vientuļo pensionāru rēķina, kas skaita katru izdoto centu, taupa uz pārtiku un savu veselību, lai tikai samaksātu visus neizbēgamos izdevumus. Bet te sākas apburtais loks - jo vairāk nabadzīgu cilvēku, jo lielāka palīdzība tiem vajadzīga no valsts. Tas prasa papildu līdzekļus un raisa idejas par jauniem nodokļiem. Un - jo lielāki nodokļi, jo lielāka motivācija blēdīties.