Paralēli darbībai atkritumu apsaimniekošanas biznesā viņa vārds tiek saistīts arī ar riska kapitālu un investīcijām.
Par Latvijas ekonomiku šoziem saka - to balsta eksports, savukārt eksportu nodrošina galvenokārt metālapstrāde un kokapstrāde. Vai iespējams, ka drīzumā dominēs citas nozares?
Latvijā vietējā kompetence ražošanā saglabājusies vēl no padomju laika un patiešām metālapstrāde ļoti veiksmīgi strādā un attīstās. Arī kokapstrāde, kurā resursi ir, speciālisti ir, tradīcijas arī ir. Pārsteidzoši labi izvērtusies arī farmācijas industrijas attīstība.
Toties neizprotami bēdīgi ir ar pārtikas rūpniecību, lai gan Latvijā būtu visi priekšnoteikumi pārtikas rūpniecības attīstībai - zeme ir, saprātīgi zemnieki ir, jo saimniekot mūsu valsts lauksaimnieki prot ļoti labi, milzīgs produkcijas noieta tirgus tepat aiz austrumu robežas arī ir.
Varbūt Latvijas pārtikas ražotājiem vajadzētu apvienoties, veidojot lielākus uzņēmumus?
Jā, iespējams, bet kādam būtu jāpasaka: «Apvienojamies, veidojam uzņēmumu ar gada apgrozījumu nevis desmit piecpadsmit miljonu latu, bet simt miljonu, iepērkam, piemēram, pienu ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, pārdodam piena produktus visā Krievijā.»
Pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par emigrāciju un reemigrācijas plānu. Izskan pretēji viedokļi: gan - ka daudzu tūkstošu iedzīvotāju aizbraukšana ir milzīga problēma, gan - ka emigrācija mūsdienu pasaulē ir normāla parādība. Kāds ir jūsu viedoklis?
Latvijas iedzīvotāju emigrācija ir milzīga problēma. Pirms pieciem sešiem gadiem es biju pirmais iniciators, kas devās uz ministriju, kura atbildēja par sabiedrības integrāciju, un pieprasīju sasaukt darba grupu, lai novērstu turpmāko Latvijas iedzīvotāju emigrāciju. Man ļoti sāp, ka miera laikā Latvija zaudējusi vairāk nekā 10% darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju. (Skaitļi gan ir atšķirīgi, bet aptuveni tā.)
Kārtējās ministrijas kārtējais plāns problēmu nerisinās. Ierēdņiem beidzot jāapzinās realitāte - cilvēki dzīvo, piemēram, Īrijā, pelna naudu, iejūtas turienes vidē, atrod domubiedrus, bērni tur mācās skolā. Ja cilvēkam saka: «Latvijā ministrija izstrādājusi reemigrācijas plānu, atgriezies dzimtenē,» tas nav nopietns arguments atgriezties. Tipisku pragmatiķi uz Latviju tiešām varētu atvilināt radikāls algu kāpums, jo pragmatiķis domā: «Šodien man maksā 700 latu Īrijā, Latvijā maksātu 500, bet būtu mazāki izdevumi, labi, braukšu uz Latviju. Nē, Zviedrijā varu nopelnīt 1000 latu, labāk braukšu turp. Ai, nē, tur ļoti lieli izdevumi, tad jau labāk uz Latviju.» Bet cilvēkus ar plašāku skatījumu nevar atvilināt tikai, solot lielāku algu. Viņiem vajadzīga skaidra Latvijas attīstības vīzija, kas parādītu, kāda būs mūsu valsts pēc gadiem pieciem desmit un ko ikviens cilvēks var darīt, lai, īstenojot šo vīziju, nodrošinātu labklājību sev un savai ģimenei.
Izstrādāt vīziju būtu valdības un Saeimas uzdevums?
Augstākie amati mūsu valstī ir Valsts prezidents un Ministru prezidents. Tāpēc Valsts prezidentam Andrim Bērziņam un Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim arī būtu jānāk klajā ar Latvijas attīstības vīziju. Bet Latvijā ierasts, tiklīdz sāk darbu kāda augstākā līmeņa amatpersona, tā nāk klajā ar jaunām idejām un reformām. Nāk nākamā amatpersona, un atkal parādās jaunas idejas un pilnīgi atšķirīgas reformas. It īpaši tas attiecas uz ministriem. Un tā gadu no gada - pārmaiņas vien. Bet racionāla pamatojuma šādai nepārtrauktai mainībai nav.
Nesen izstrādāts Nacionālais attīstības plāns (NAP), kam būtu jāpiedāvā valsts attīstības vīzija, bet uzņēmēji un ekonomisti jau pauduši kritiku, ka NAP ir pārāk daudz nekonkrētības.
Visiem valsts iedzīvotājiem saprotamas un ar sevi identificējamas attīstības vīzijas šajā dokumentā tiešām nav. Lasot NAP, centos saprast, kāds būs iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums turpmāko gadu laikā, bet nonācu pie secinājuma, ka tomēr konkrēti nav pateikts, kāds tad IKP pieaugums būs. Es atradu vien plānā ietvertu grafiku, uz kuru pamatojoties varētu izrēķināt IKP, bet tas ir pārāk aptuveni. Turklāt tā saucamais izrāviens praktiski paredz stagnāciju, kur Latvijas vieta attīstīto Eiropas valstu vidū nemainās līdz pat 2020. gadam. Konkrētu skaitļu vietā NAP tiešām ietvertas frāzes, piemēram, ka Latvija būs viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Kā gan ierēdņi to gatavojas izmērīt? Kā ierēdņi paskaidros, kāpēc mums vispār vajadzīgs būt zaļākajai valstij pasaulē?
NAP, jūsuprāt, tapis ierēdņu kabinetos bez reālās situācijas izpētes?
Nē, es tā nevarētu teikt. Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Mārtiņš Krieviņš NAP izstrādes gaitā apspriedās ar dažādu jomu un nozaru speciālistiem, strādāja daudzas, plašas darba grupas. Visu cieņu Krieviņa kungam, viņš labi izdarīja savu darbu, bet vīzijai jānāk no priekšnieka, valsts gadījumā - no valdības vadītāja, arī no Valsts prezidenta. Uzņēmumā valdes vai padomes priekšsēdētājs pasaka vīziju un finanšu direktors to ietērpj budžeta skaitļos, nevis otrādi.
Kā prognozējat, kuras Latvijas tautsaimniecības nozares varētu būt vadošās pēc gadiem desmit piecpadsmit?
Uzņēmējam jāsaprot - pasaule mainās ļoti strauji. Kurš gan pirms gadiem 15 vispār varēja iedomāties, ka būs tāds biznesa veids kā mobilā tālruņa aplikācijas vai tāda grandioza industrija kā internets? Neviens pat nesaprata, kas tas par biznesu. Tagad ārvalstu pieredze rāda, ka ar aplikācijām var nopelnīt strauji un daudz, jo aplikāciju izgatavošana prasa ļoti nelielus ieguldījumus. Vienīgie izdevumi ir IT speciālistu darba apmaksa un mārketings. Piedevām mārketings var izdoties pat nejauši, piemēram, ASV prezidents vienā teikumā piemin, ka lieto tādu un tādu aplikāciju. Rezultātā aplikācija kļūst populāra ASV, pēc tam arī citur pasaulē. Miljoniem cilvēku aplikāciju pērk, un milzu peļņa garantēta. Savukārt ražojošai rūpnīcai vajadzīgi apjomīgi finansiāli ieguldījumi, kuru atpelnīšana notiek lēnāk. Bet, ja runā par Latvijas tautsaimniecību, tieši ražošana ir ļoti vajadzīga. Nevar būt tā, ka Latvijā ir tikai bankas, mārketinga kompānijas un valsts pārvalde.
Uzskatu, ka Latvijas uzņēmējiem šobrīd visvairāk traucē ambīciju trūkums. Tipisks latviešu uzņēmējs domā: «Sākšu biznesu, kaut ko nopelnīšu, iekārtošu biroju, iegādāšos māju un labu automašīnu, varēšu vienreiz gadā braukt uz ārzemēm slēpot, vienreiz braukt uz dienvidu kūrortu. Ko vēl vairāk man vajag. Nu neko!» Tas ir saprotams, jo cilvēks dzīvojis trūcīgi, no algas līdz algai. Nav Latvijā daudz uzņēmēju, kam nepietiek ar personīgās labklājības sasniegšanu, kuri gribētu izveidot nevis vienu, bet 30 uzņēmumu.
Kad investējat uzņēmumā, kas ir finansiāli smagā stāvoklī, visticamāk, investīciju piedāvājums tiek uzņemts labvēlīgi, bet, ja uzņēmuma finansiālā situācija ir lieliska, tad, domājams, ne īpaši labvēlīgi?
Vēl pirms gadiem pieciem latviešu uzņēmējiem ļoti bieži bija bailes no investoriem. Uzņēmēji uztraucās, ka atnāks kāds svešais no malas, neļaus būt vienīgajam īpašniekam un vispār atņems biznesu. Tagad bailes sastopamas daudz retāk. Jā, nav viegli pārliecināt uzņēmēju, ka riska kapitāla piesaiste var būt izdevīga. Ja izdodas pārliecināt potenciālo sadarbības partneri, ka kopīgi bizness attīstīsies labāk nekā viņam vienam, tad arī viss notiek. Ja neizdodas, tad arī nekas. Nav jau tā, ka Latvijā nebūtu uzņēmumu, kuros investēt.
Bailes no investoriem mazinājās krīzes rezultātā?
Jā, arī krīzes rezultātā, bet ne tikai. Cilvēki Latvijā sākuši saprast, ka labs biznesa partneris ir noderīgs. Tā kā investoriem, riska kapitālistiem noteikti kļuvis vieglāk runāt ar uzņēmējiem.
Esmu saskaitījis, ka kopš brīža, kad ap 2000. gadu sāku savu darbību, esmu investējis apmēram 50 uzņēmumos, esmu kļuvis par uzņēmuma līdzīpašnieku vai pat veidojis uzņēmumu praktiski no jauna. Jāatzīst, šie 50 uzņēmumi ir ļoti dažādi - gan vērienīgi, bet daži arī - «viendienīši».
Kas ir veiksmes atslēga, kura ļauj uzņēmumam no tukša angāra izaugt līdz starptautiskam biznesam?
Pats svarīgākais ir tas, kāds cilvēks uzņēmumu vada, un tas, kādas ir vadītāja ambīcijas, zināšanas, prasmes biznesa vadīšanā. Bieži mēdz teikt: «Ja tikai būtu ideja, tad bizness veiksmīgi attīstītos.» Lai arī biznesā ideja nav mazsvarīga, tomēr es teiktu, ka idejas vērtība ir no 5 līdz 10%, pat visizcilākās idejas vērtība nepārsniedz 10%, daudz svarīgāki ir cilvēki, kuru ideju īsteno, respektīvi, vada uzņēmumu. Labam vadītājam jābūt ar lielām ambīcijām. Nedrīkst baidīties domāt, ka uzņēmums apjomā pieaugs ne tikai divkārt, bet desmitkārt, izpletīsies ne tikai Baltijā, bet arī daudzās pasaules valstīs. Tas nenozīmē, ka uzņēmumam jau šodien jāvar eksportēt produkciju uz Kazahstānu vai Īriju, bet jāprot sevi pozicionēt kā vērienīgu, starptautisku uzņēmumu.