Krimināli liekulīga sabiedrība
Pirmkārt, tīri formāli filmas idejiskā aizmetņa centrs tiešām ir Gobas vēlēšanās hronoloģiski noskaidrot, kā Latvijā, Rīgā, aizsākās diemžēl nu jau bēdīgi slavenie «lepnuma gājieni» (no angļu pride - lepnums, gods), kuros homoseksuāli orientētu personu un viņu līdzjutēju pulciņš vēlējās ar jautru maršu pilsētas ielās pieteikt savu sabiedrībā liekulīgi «noklusēto», taču reālo klātbūtni Latvijas sadzīves/kopdzīves, elementārāko cilvēktiesību un, kas nav mazāk svarīgi, arī juridiskajā laukā (sakārtojot vismaz likumiskās, arī mantiskās partnerattiecības Skandināvijas vai citu civilizētu Eiropas valstu līmenī, par nomācošā vairākuma aprieto «viendzimuma laulību» legalizāciju pagaidām nerunājot). Citiem vārdiem - režisors it kā vēlējās cerīgi ar ekrāna tēlu palīdzību pavēstīt, ka «iziet no skapja» (out of closet - tā dēvē geju un lesbiešu publisku savas orientācijas atzīšanu) nav nāves grēks. Pie viena saprotot, ka izsauks dabisku sašutuma vētru no tās sabiedrības daļas puses, kuru morāle aprobežojas ar neiecietīgo «lai tie «viņi» savās mājās dara, ko grib, tikai lai nelien uz ielām ar kaut kādu geju propagandu». Lai gan uzskatu, ka pie mums iecietības līmenis pret visa veida «citādību» (nu, kaut vai mākslas un dažādu radošu sociālo aktivitāšu uztverē) ir augsts, tiklīdz runa ir par homoseksuāli orientēto cilvēku tiesībām, apmulst pat tie liberāļi, kuriem bijusi un ir personiska pieredze ar «šiem ļaudīm». Tā nu tas diemžēl ir - atklāti apspriesta «citādā» seksualitāte Latvijā joprojām ir tabu, neraugoties uz to, ka valstī klaču žurnāli no sērijas «kurš ar kuru guļ, un kurš kuram ko zog» un citi «privāto dzīvju» ekspertu rūpali plaukst un zeļ. No tā var secināt tikai vienu, un Kaspars Goba savā filmā to lieliski parāda, - Latvijas sabiedrība ir ārkārtīgi, es teiktu - pat krimināli, liekulīga - it kā Saeimas deputātiem vai citiem politikas un varas cilvēkiem nebūtu personīgi pazīstams neviens gejs, lesbiete, taču - tiklīdz runa ir par viņu (un ne tikai - visu sociāli represēto grupu, invalīdus un psihiski slimos ieskaitot) tiesībām, tā vairākums «ievērojamo cilvēku» Latvijā kļūst akli, kurli un sasirgst ar amnēziju.
«Sabiedrības kopdzīves» problēma
Taču, izrādās, «neiecietības medaļai» ir arī otra puse, un te nu nākas pārsteigumā konstatēt, ka K. Goba ar savu filmu ieurbies krietni dziļāk tolerantas «sabiedrības kopdzīves» problēmā - filmā redzams, ka arī pašu praidistu vidū nav nedz vienprātības par kustības mērķiem, bet vairāki ar Pride aktivitātēm saistītie cilvēki abās frontes pusēs (gan varas atvēlēto teritoriju traģikomiskie maršētāji, gan politiķi un reliģiskie sektanti, kas agresīvi cīnās pret «dirsā stūmējiem») vienkārši izmanto situāciju personīgo karjeras mērķu labā. Vēl trakāk - izrādās, cīņa par cilvēktiesībām, praids un antipraids ir bizness! No šī viedokļa Kaspara Gobas filma pāraug gejiem & Co simpatizējošas «propagandas filmas» šauro sētiņu, kļūstot par diezgan nepatīkamu apsūdzības dokumentu Latvijas sabiedrībā kopumā zeļošajam kašķīgumam, skaudīgumam, neiecietīgai ambiciozitātei (jā, arī no cilvēktiesību aizstāvju puses - pret citiem «citādi domājošajiem»), politiskajam vai noteiktu aprindu popularitātes karjerismam un citiem laicīgās pasaules grēkiem, kas raksturīgi mazām, morāli izkurtējušām kopienām. Filma ir par visiem mums neatkarīgi no tā, ar ko mēs pavadām kopā naktis, ko ēdam, dzeram vai kādas filmas, mūziku vai grāmatas lietojam sava dievišķā garīguma spodrināšanai. Tādēļ nav jābrīnās, ka tik daudzi vienkārši bēg prom no Latvijas - mierīgas dzīves ilūzijas aicināti. Bēg - ja ne fiziski, tad vismaz emocionāli.
Tas, ko galu galā šausta filma homo.lv (burtiski tulkojot - būtne latvietis, tātad - cilvēks, tikai bez sapiens/saprāta), ir skaidri definējams pāris vārdos - uzticēšanās trūkums. Latvijā valda dziļa cilvēcības krīze, ar kuru «necīnās» nedz laicīgā, nedz garīgā vara. Un tieši šī atskārta Kaspara Gobas filmas emocionālajā zemstrāvā sāpīgi sit visvairāk. Ka Latvijas sabiedrība ir savstarpēji karojošu šķeltnieku bars. Tas redzams ik dienu, ik stundu, ik sekundi.