Gadumijā Rasita piepildīja savu sapni un no dzimtenes Lietuvas pārcēlās uz dzīvi Latvijā. 26 gadus vecā sieviete jau kopš bērnības, kas vasarās aizvadīta pie vecvecākiem Bauskas pusē, Rīgu sauc par savu mīļāko pilsētu. Šurp viņa atbrauca viena pati, noīrēja dzīvokli un sāka meklēt darbu. Rasita pēc profesijas ir šuvēja, vairākus gadus prasmes izkopusi Lietuvā, turklāt labi pārvalda latviešu valodu, tāpēc bijusi droša, ka Latvijā «nepazudīs». Tā arī noticis - galvaspilsētas centra salonā Divas dīvas viņai uzreiz dota iespēja parādīt savu šūšanas prasmi un sākt pelnīt. Tikusi galā ar pārbaudījumu, Rasita saņēmusi darbu divām nedēļām, un tas viņai bijis jāpaveic mājās: «Salona īpašniece piefiksēja manus datus, palūdza bankas konta numuru, un man šķita, ka gatavos darba līgumu, taču tas nenotika. No tēmas par darba attiecību sakārtošanu viņa izvairījās, sakot, ka tas prasot daudz laika, jo esot jāiet pie grāmatvedes un tad arī būšot jāmaksā lieli nodokļi, tāpēc man nevarēšot maksāt pienācīgu algu. Vēlāk uzzināju, ka arī citas šuvējas pie viņas strādā neoficiāli.»
Pazīstamie dienesti
Rasita saka - darba bijis daudz, taču motivācijas nopelnīt netrūcis - par katru veikto pasūtījumu Rasitai pienākušies 40 procenti summas: «Redzēju, ka varu labi nopelnīt, jo darbs man raiti sokas un patīk. Saskaitīju, ka dienā varu tikt pie 50 eiro. Strādāju ilgas stundas - no apmēram astoņiem rītā līdz pulksten 23, un saimniece neiebilda. Viņai arī neesot bijis bail, ka varētu atnākt kādi dienesti un uzlikt sodu, lai gan diendienā salonā strādāju bez dokumentiem. Norunājām, ka algu saņemšu reizi mēnesī, nevis par katru dienu. Kad mēnesis pagāja un lūdzu saimnieci izmaksāt algu, viņa atbildēja, ka summa vēl neesot sarēķināta. Pati visu biju piefiksējusi - man pienācās 700 eiro, bet saņēmu tikai 200.» Rasitas priekšniece skaidrojusi, ka vairāk nevarot samaksāt. «Es nodomāju - vai tad viņa pirmo reizi kādu algo un nezina, ka jāatliek nauda, lai samaksātu darbiniekam? Pēc nedēļas skaidrā naudā saņēmu vēl 200 eiro, tad vēl 100. Taču ar to man nācās dzīvot divus mēnešus, un kopumā viņa man palika parādā 2200 eiro,» saka jaunā sieviete, atzīstot, ka pieļāvusi kļūdu un viņai vajadzējis uzstāt, lai darba tiesiskās attiecības tiktu noslēgtas likumīgi. «Priekšniece zināja, ka neesmu vietējā un te neko nezinu, bet, kad draudēju vērsties atbildīgajos dienestos, viņa atbildēja: «Te tev nav Lietuva!» un teica, ka valsts iestādēs viņai esot daudz paziņu.»
Vilto līgumu
Sarunā ar Dienu salona īpašniece Vija Kranāte noliedz, ka Rasitu būtu algojusi neoficiāli, pēc mirkļa sameklē šuvējas darba līgumu un norāda, ka Rasita pie viņas strādājusi no šā gada marta līdz piektajam maijam. Taču Rasita apgalvo, ka līgums ir viltots, jo viņa pati neko neesot parakstījusi: «Salona īpašniece to, visticamāk, uztaisīja pēc tam, kad, pamatojoties uz manu sūdzību Valsts darba inspekcijai (VDI), tika uzaicināta tur sniegt paskaidrojumus. Turklāt es pie viņas strādāju no janvāra līdz aprīlim.» Pretrunīgi ir arī abu pušu apgalvojumi par darba samaksu - salona īpašniece saka, ka Rasitai tikusi piemērota stundas tarifa likme, nevis ticis maksāts par gabaldarbu, kā norāda šuvēja. V. Kranāte gan atzīst, ka ar Rasitu nav norēķinājusies: «Mūsu darba attiecības beidzās, jo viņa man nederēja. Viņa sabojāja vienu kostīmu, tāpēc tā īpašniece salonu iesūdzēja tiesā.» Rasita savu vainu noliedz, sakot, ka tas esot ateljē saimnieces kārtējais iegansts, lai neizmaksātu algu.
Vazā aiz deguna
Šogad VDI saņemti jau vairāk nekā 900 iesniegumu, kuros darba ņēmēji sūdzējušies par Darba likuma pārkāpumiem. Puse no tiem saistīti ar darba samaksas jautājumiem, atklāj VDI pārstāvis Uģis Kozlovskis: «Visvairāk iesniegumu ir par to, ka, atbrīvojot darbinieku no darba, viņam atlaišanas dienā netika izmaksātas visas pienākošās naudas summas. Otrs biežākais sūdzību iemesls attiecībā uz darba samaksu ir tas, ka nolīgtā darba samaksa netiek izmaksāta norunātajā laikā.»
Inspekcijā norāda - situācijas, kad darba devējs cenšas pierunāt neslēgt darba līgumu vai arī sola to rakstveidā noformēt vēlāk, neesot retums. Gada laikā tiekot atklāti vidēji 2000-3000 «ēnstrādnieku», kuri ļāvušies darba devēju solījumiem par lielāku algu neoficiālas nodarbinātības gadījumā, jo no tās netiks ieturēti nodokļi. Taču iespējamais labums vairumā gadījumu izrādās neatsverami mazāks par zaudējumu, jo darbiniekam nav sociālo garantiju un juridiskas aizsardzību pret priekšniecības patvaļu, kā arī viņš var tikt ekspluatēts bez darba samaksas vai jebkurā brīdī palikt bez darba gluži kā Rasitas gadījumā.
Jaunā sieviete tagad strādā citā šūšanas salonā Rīgas centrā: «Te ir super vieta, un mani novērtē - viss ir godīgi un likumīgi, arī kolektīvs ļoti labs. Gribu ātrāk aizmirst savu pirmo negatīvo darba pieredzi Rīgā, bet pirms tam ceru saņemt to, ko nopelnīju, garas stundas pavadot pie šujmašīnas.»