VARAM izsludinātā iepirkuma konkursa uzvarētājam būs jānovērtē iespējas attīstīt Baltijas jūrā makroaļģu audzēšanu un ievākšanu, īstenot gliemju audzēšanu, niedru ievākšanu un liela mēroga mikroaļģu audzēšanu. Vēl iecerēts izanalizēt jūras biotehnoloģiju attīstīšanu, viļņu enerģijas izmantošanu elektroenerģijas ieguvē, kā arī iespēju jūras vēja parkus kombinēt ar citām marikultūras nozarēm. Tāpat būs jāizvērtē nozares attīstībai pieejamie resursi, socioekonomiskais potenciāls, nepieciešamās investīcijas, esošā normatīvo aktu bāze un vajadzīgās izmaiņas.
Speciālistu vērtējums par marikultūras potenciālu nav viennozīmīgs. VARAM pārstāve Laura Jukāme norāda: «Apskatītie astoņi jūras resursu izmantošanas veidi ir videi draudzīgi un daļa no tiem pat jūras vides stāvokli uzlabojoši. Piemēram, gliemeņu, aļģu un niedru audzēšana būtiski samazina jūras eitrofikāciju, jo saista slāpekli un fosforu.» Bet VARAM Vides aizsardzības departamenta vecākais eksperts Rolands Bebris piebilst, ka, iespējams, šos pasākumus būsim spiesti īstenot, lai uzlabotu jūras vides kvalitāti, izņemot no aprites fosforu un slāpekli, taču vispirms ir jānoskaidro, vai tas ir ekonomiski izdevīgi un cik lielā mērā atbilst vides interesēm.
Marikultūrai var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme uz Baltijas jūras ekosistēmu, uzskata Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Ingrīda Puriņa. Viņa skaidro: «Piemēram, gliemeņu audzēšana Baltijas jūrā varētu dot pozitīvu efektu, jo tās netiek piebarotas, pastiprināti filtrē ūdeni, savā biomasā iesaistot barības vielas un pat ķīmisko piesārņojumu. Savukārt tipiskai marikultūrai - lašu audzēšanai sprostos jūrā - var būt daudz un dažādas negatīvas sekas: piesārņojums ar barības pārpalikumiem, ekskrementiem, zivju medikamentiem.» Arī makroaļģu ievākšanai no jau esošajām audzēm var būt negatīvs efekts, uzskata speciāliste. Citādi vērtējama to audzēšana uz īpašām platformām, nenoēnojot esošās audzes, tāpat niedru izpļaušana ziemā varētu būt atbalstāma, bet vasarā varētu notikt to sakneņu izraušana.
Līdzīgi domā arī Pasaules dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītājs Ingus Purgalis, kurš atzīst, ka no vides viedokļa var būt «labi un slikti» marikultūras piemēri.
I. Puriņa piebilst, ka katra konkrētā iecere būtu individuāli jāizvērtē, izanalizējot ietekmi uz vidi. Viņa arī norāda, ka mūsu piekraste ir atklāta, tāpēc jautājums, cik tā ir piemērota marikultūrai.
«Padomju Savienības laikos ir bijuši vairāki mēģinājumi attīstīt jūras piekrastē akvakultūru, bet tie nav sevi attaisnojuši. Galvenās problēmas bija atklātā krasta līnija un ar to saistītā lielā viļņu un straumju ietekme, kā arī ziemas periodā mums bieži jūrā ir ledus, kas nopietni apdraud jebkādas jūrā izvietotas konstrukcijas. Acīmredzot problēmu bija pietiekami, lai mums jūrā akvakultūra nebūtu saimnieciski izdevīga,» stāsta zinātniskā institūta BIOR Jūras laboratorijas pētnieks Atis Minde. Arī I. Purgalis apšauba šīs nozares ekonomisko izdevīgumu.
Savukārt Vides attīstības biedrības valdes priekšsēdētājs Kārlis Maulics uzskata, ka lētas siltumenerģijas pieejamības gadījumā, piemēram, aļģu vākšana piekrastē un agara ražošana būtu ekonomiski izdevīga. Kurzemes piekrastē jau agrāk ir notikusi aļģu vākšana, taču tās izveda no Latvijas.
Vienlaikus speciālisti cer, ka VARAM iecerētais nozares attīstības izvērtējums dos pamatojumu, vai un kādas marikultūras jomas varētu tikt Latvijā attīstītas, ņemot vērā gan ekonomisko izdevīgumu, gan to ietekmi uz vidi.