Ja raugās uz statistiku - bijis veiksmīgs gada sākums ar mērenas attīstības zīmi. Redzama arī kredītportfeļa kvalitātes uzlabošanās. Tagad virs 90 dienām kavēto kredītu īpatsvars ir 8% kopējā kredītportfelī, un tas ir krietni labāk nekā 2011. gadā, kad kavēto kredītu apjoms sasniedz 19,6%. Redzam, ka turpina uzlaboties banku pelnītspēja, kapitāla atdeves rādītājs vidēji ir 13%, kas ir labi, pērn bija 8,8%.
Latvijai patlaban raksturīga iezīme gan ir tā, ka pērnā gada nogalē iedzīvotājiem aktualizējās jautājums par to, kā naudu visērtāk konvertēt no latiem uz eiro, un bankās rezidentu noguldītās naudas apjoms strauji pieauga, ko var raksturot kā straujāko kāpumu pēc krīzes - 13,3% gadā. Pēc eiro ieviešanas bankas šogad sastopas ar izaicinājumu, kā motivēt klientus naudu bankā tomēr atstāt. Kopumā noguldījumu pieauguma tendence ir pozitīva, turklāt tas pat vairāk attiecas uz rezidentu nekā nerezidentu noguldījumiem.
Tātad bankām jāprot panākt, lai vidusmēra Latvijas iedzīvotājs neizņem savus iekrājumus, ko, tuvojoties eiro ieviešanai, iemaksāja bankā, un neglabā atkal skaidrā naudā mājās?
Jā. Pēdējos gados bijuši dažādi ar banku sektoru saistīti baumu gadījumi, arī Krājbankas kraha gadījums. Protams, tas ietekmē cilvēku attieksmi pret bankām. Tomēr jāuzsver, Krājbankas gadījums pierādīja, ka noguldījumu garantiju sistēma šajā valstī strādā, un 99,8% klientu pilnībā saņēma savu Krājbankā noguldīto naudu. Protams, ilgi vēl būs diskusijas, vai tas atsver to, ka 200 privātpersonas, to vidū arī sabiedrībā plaši pazīstamas personas, nesaņēma savu Krājbankā noguldīto naudu pilnā apmērā. Es vairāk akcentētu to, ka daudzi tūkstoši noguldītāju nezaudēja nevienu latu, nevienu eiro.
Krājbankas noguldītājiem gan 2011. gada rudenī bija jāpiedzīvo dažas stresa pilnas dienas.
Likumā ir noteikta kārtība, cik ātrā laikā jāsāk noguldījumu atmaksa - tas ir ne vēlāk kā 20 darbdienu laikā. Latvijā pēc Krājbankas kraha termiņš netika pārsniegts - garantētās atlīdzības izmaksa noguldītājiem tika uzsākta piektajā dienā.
Tomēr iedzīvotāju ticība bankām joprojām ir iedragāta.
Bankām par iedzīvotāju uzticību visu laiku jācīnās, jo uzticību ir viegli zaudēt, bet ikdienā pierādīt uzticību - tas ir smags darbs. Viena neveiksmīga klientu apkalpošanas epizode sociālajos tīklos un medijos tiek pasniegta kā ārkārtīgi būtisks notikums. Klients, kurš tobrīd jūtas vīlies bankas darbā, pasaka par to desmitiem citu klientu, un uz bankas reputāciju ir mesta ēna.
Bankām vēl ilgi būs jācīnās ar tādu slavu, ka bankas ir tās sliktās, kas vainojamas daudzu mājsaimniecību traģēdijās un tautsaimniecības kopējās problēmās. Tomēr jāņem vērā, ka Latvija ap 2008.-2009. gadu piedzīvoja tik smagu ekonomisko lejupslīdi, jo mūsu valsti vienlaikus piemeklēja divas krīzes - iekšējā krīze, kura arī bez Parex grūtībām radītu nopietnus izaicinājumus, un arī globāla mēroga finanšu krīze, kas tobrīd piemeklēja daudzas valstis, bet kuras cēloņi noteikti nav saistīti ar Latvijā notiekošo.
Runājot par Latvijas krīzi, vai tomēr nav atklāti jāatzīst, ka labajos pirmskrīzes gados banku piekoptā kreditēšanas politika - dot kredītus gandrīz katram, kurš gatavs kredītu paņemt, - šo krīzi veicināja?
Jā, protams. Bija trīs iesaistītie - vieni, kas deva naudu brīvāk un dāsnāk nekā vajadzēja, otri, kas naudu ņēma vairāk nekā vajadzēja, kā arī trešie - politiķi, kuri naudas, respektīvi, kredītu neapdomīgu piešķiršanu un tikpat neapdomīgu kredītu ņemšanu veicināja. Visām trim iesaistītajām grupām mijiedarbojoties, mēs Latvijā arī nonācām tur, kur nonācām - dziļā krīzē.
Kreditēšanas standarti labajos gados bija atbilstoši tā brīža eiforijai, turklāt jāņem vērā, ka pirms gadiem desmit kopumā ES valdīja daudz optimistiskāks noskaņojums, un gan iedzīvotāji, gan arī politikas veidotāji pasaulē raudzījās caur rožainām brillēm - salīdzinot ar šodienu. Tobrīd vēl nebija attīstījusies diskusija par to, ka nākotnē ES var nevis paplašināties, bet gan sarukt, valstīm no ES izstājoties, arī tāds Ukrainas - Krievijas konflikts, kādu vērojam patlaban, tobrīd šķita neiedomājams un netika pieļauts pat vispesimistiskākajās prognozēs.
Viena no FKTK aktualitātēm ir iedzīvotāju izpratnes par finanšu jautājumiem pilnveidošana. Kādām zināšanām vidusmēra Latvijas iedzīvotājam - nerunājot par uzņēmējiem - būtu jābūt?
Mēs, FKTK, kā nacionālais koordinators šai prioritātei - izglītošanai - akcentējam finanšu plānošanu ilgtermiņā un īstermiņā, kā arī atbilstošu finanšu pakalpojumu izvēli. Plānojam ieviest arī finanšu pratības indeksu, kas ļaus novērtēt Latvijas iedzīvotāju zināšanas un naudas krāšanas un tērēšanas paradumus.
Šobrīd vērojama mājsaimniecību finansiālās situācijas uzlabošanās, un Latvijas iedzīvotājiem ir potenciāls lielākai finanšu stabilitātei - to apliecina arī FKTK veiktā aptauja. Nenoliedzami apmēram 30% mājsaimniecību vēl nevar atļauties veidot uzkrājumus, jo ienākumi nav pietiekami. Tomēr aizvien pieaug to mājsaimniecību skaits, kuras varētu ne tikai sākt domāt par uzkrājumu veidošanu, bet arī attīstīt uzkrāšanas tradīcijas un paveikt to, ko liela daļa mājsaimniecību varēja darīt, bet neizdarīja labajos pirmskrīzes gados, respektīvi, veidot finansiālo «drošības spilvenu» stabilitātes sajūtai. Pētījumi par to, cik apjomīgs ir mājsaimniecību finansiālās «drošības spilvens», parāda, ka tas ir ļoti pieticīgs. Ir daudz mājsaimniecību, kurām uzkrājumu nav, un vēl daudzām mājsaimniecībām uzkrājumi ir tikai viena mēneša ienākumu apmērā.
Vai tomēr realitātē nav tā, ka Latvijas mājsaimniecībām atšķirībā no mājsaimniecībām, piemēram, Vācijā, kur iedzīvotāju uzkrātās summas ir ļoti apjomīgas, nav pietiekamu ienākumu uzkrājumu veidošanai?
Tomēr iekšzemes kopprodukta pieaugums 4% apmērā nepaliek tikai baņķieru vai uzņēmēju maciņos, un patlaban ir brīdis, kurā daudzas mājsaimniecības var atkal atsākt uzkrājumu veidošanu. Protams, Latvijā ir daudz cilvēku, kuri dzīvo, kā mēdz teikt, no rokas mutē. Savukārt cilvēkus, kuriem parādās iespēja daļu ienākumu novirzīt uzkrājumiem, mēs aicinām krāt - ja pāri paliek pieci eiro, tad no šiem pieciem eiro vienu vajag nolikt uzkrājumu veidošanai. Naudas krāšanas tradīcijas jāizkopj, jo arī daudzi cilvēki ar augstu ienākumu līmeni mēdz tērēt vairāk nekā nopelna un nedomā par uzkrājumu veidošanu.
Cik mēneša ienākumu lielumā būtu jābūt finansiālajam «drošības spilvenam»?
Finansiālās stabilitātes izjūta katram cilvēkam, protams, ir individuāla, bet vēlamais uzkrājumu apjoms ir vismaz trīs līdz sešu mēnešu budžeta apmērā. Turklāt šāda apmēra uzkrājumi kā noguldījums jau spēj ģenerēt ienākumus. Jāatzīst gan, ka šobrīd tirgū pieejamie noguldījumu procenti ir ļoti zemi, bet pieļauju, ka procentu likmes ilgākā termiņā atkal pieaugs.
Varbūt dažādas krīzes un pārmaiņas Latvijas iedzīvotājiem radījušas vēlmi naudu tērēt, nevis krāt, tāpēc, ka pastāv bailes uzkrājumus zaudēt?
Domāju, ka dažādas naudas vērtības maiņas un banku sabrukumi nav krāšanas tradīcijas iznīdējušas. Labajos pirmskrīzes gados gan negatīvi nostrādāja tas, ka bija ļoti brīvi un lēti pieejami finanšu līdzekļi, turklāt pastāvošā situācija nemudināja naudu krāt, jo vieglāk bija paņemt kredītu vai līzingu, norēķinoties no ikmēneša ienākumiem. Papildus vēl bija arī vērā ņemama inflācija, kas arī nemudināja naudu krāt. Savukārt patlaban esam citā situācijā - kreditēšanas nosacījumi mainījušies, inflācija ir zemāka. Domāju, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem dziļi sirdī mītošā tradīcija naudu krāt jau drīzumā atkal atdzīvosies.
Pēdējā laikā saistībā ar hipotekārajiem kredītiem daudz tiek diskutēts par «nolikto atslēgu principu». Jūs šāda principa ieviešanu atbalstāt?
Ja runājam par pagātnē ņemtajiem kredītiem, kuri tika izsniegti apstākļos, kad abas puses, kuras parakstīja līgumu, vispār neko nezināja par «nolikto atslēgumu principu», jo tas nepastāvēja ne kā regulējums, ne kā izvēles alternatīva, tad es kā jurists nevaru piekrist tam, ka šodien pagātnē noslēgtajiem līgumiem varētu tikt piemērots «nolikto atslēgu princips», līdz ar to diezgan rupji mīdot kājām tiesiskās paļāvības principu. Ja runājam par to, ka tagadnē un nākotnē «nolikto atslēgu princips» tiek piedāvāts kā alternatīva kredītņēmējam un ka kredītņēmējs var salīdzināt ne tikai dažādu banku piedāvājumus, bet arī dažādus kreditēšanas nosacījumus, to vidū «nolikto atslēgu principu», tad, protams, šāds variants ir vēlams un noteikti var attīstīties nākotnē.
Latvijā ir gan bankas, kas orientējas uz rezidentu apkalpošanu, gan bankas, kuras intensīvi sadarbojas ar nerezidentiem. Saistībā ar Ukrainas un Krievijas konfliktu, kā arī ASV un ES sankcijām izskanējušas bažas - nauda, kas «bēg» no Ukrainas un Krievijas, varētu ienākt Latvijas bankās. Šīs bažas ir pamatotas?
Pats par sevi tas fakts, ka nauda pārvietojas, nebūtu jāpadara par kaut ko biedējošu. Turklāt bieži tiek pārspīlēta Latvijas loma dažādos notikumos. Ja palūkojamies uz starptautiskajos darījumos iesaistītajām summām, tad fakts, ka Latvijas nerezidentu noguldījumi pērn pieauga par 546 miljoniem eiro, apliecina vienīgi to, ka globālajos procesos Latvija ir maza mēroga spēlētāja.
Pēc nesenās Kipras banku krīzes izskanēja daudz spekulāciju par to, kas gan notiks Latvijas bankās. No Kipras «aizmukuši» vairāk nekā 20 miljardi eiro, no kuriem lielākā daļa bija Krievijas izcelsmes nauda. Latvijā nerezidentu noguldījumu pieaugums pērn bija 546 miljoni eiro no visām valstīm kopā. Pat ja pieņemam, ka maza daļa no šīs naudas nākusi no Kipras - jautājums, kur aizplūduši pārējie miljardi? Uz globālā fona Latvija ir reģionāls finanšu centrs ar attīstītu nerezidentu banku sektoru, bet, runājot par milzīga apmēra naudas plūsmu kustībām, par Krievijas un Ukrainas oligarhu miljardos mērāmu noguldījumu pārvietošanos, tas ir citu valstu - nevis Latvijas - finanšu sistēmu jautājums.
Tātad bankas Latvijā var strādāt mierīgi un īpaši kontroles mehānismi nav vajadzīgi?
Ņemot vērā daudzu valstu noteiktās sankcijas - un runa nav tikai par Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm saistošajām sankcijām -, ir pietiekoši daudz personu, kurām būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, izvērtējot, vai tie būtu vēlami banku klienti. Ir arī ES noteikti, precīzi definēti pienākumi bankām attiecībā pret konkrētām personām.
Bankām noteikti jāseko tam, kas notiek ar grivnas un Krievijas rubļa kursu, piemēram, kā grivnas kursa kritums ietekmē eksporta iespējas un kādu iespaidu tas atstāj uz konkrētiem banku klientiem, un kā šo klientu situācija ietekmē banku kopējā kredītportfeļa apjomu. Bankām arī jāpārdomā investīciju politika. Mēs, FKTK, nemācām katru banku, kā rīkoties, bet sekojam līdzi, lai bankas reaģētu uz situāciju, sacīsim, saprātīgi.
Kā Latvijas banku sektoru varētu ietekmēt Eiropas Parlamenta lēmums noteikt banku pašu atbildību par to grūtībām, lai banku problēmas turpmāk nebūtu jārisina par nodokļu maksātāju naudu?
Uz šo situāciju jāraugās plašāk. Lai pēc krīzes atgrieztos pie stabilas finanšu sistēmas, ES veido Banku savienību, kas ir skaista vīzija nākotnei un sastāvēs no trim elementiem jeb pīlāriem. Pirmais ir Vienotais uzraudzības mehānisms, kas paredz, ka Eiropas Centrālā banka sadarbībā ar nacionālajiem uzraugiem uzraudzīs eirozonas lielākās bankas. Krīze likusi izdarīt secinājumu, ka tās finanšu sistēmas, kuras strādā starptautiskā līmenī, nacionālā mērogā strādājošam uzraugam ir grūti uzraudzīt, turklāt var arī sadurties dažādu nacionālo uzraugu intereses. Efektīvāk būtu, ja starptautiska mēroga finanšu institūciju uzraudzītu pārrobežu līmeņa uzraugs, jo var pat būt tā, ka banka vienā valstī strādā veiksmīgi un attīstītās, bet citā valstī piedzīvo problēmas. Otrs pīlārs ir tā saucamais Vienotais noregulējuma mehānisms, kas saistīts ar to, ka krīzes periodā daudzas valstis bija spiestas glābt bankas, ieguldot ļoti lielas naudas summas. Valstis pašas nonāca finansiāli nestabilā situācijā, un var teikt, ka tika pat apdraudēta ne vien valstu ekonomiskā, bet arī politiskā stabilitāte. Kļuva skaidrs, ka tā turpināt nevar, un tika skaidri pateikts - tādā veidā, kā bankas tika glābtas līdz šim, nākotnē tas vairs nenotiks, lai banku akcionāri nemaz uz to necer. Turpmāk bankas vairs netiks glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina.
Stājoties spēkā jaunajam noregulējumam, tāda situācija, kāda Latvijā bija, valstij glābjot Parex banku, vairs nebūtu iespējama?
Principā - nebūtu iespējama. Mums nepaveicās, jo šāda noregulējuma jau nebija tajā brīdī, kad Parex nonāca grūtībās.
Un trešais pīlārs?
Tas ir saistīts ar harmonizētu noguldījumu garantiju sistēmu. ES dalībvalstu skaits ir liels, tradīcijas ir dažādas, attieksme pret finanšu sektoru arī, tāpat arī valstu pieredze finanšu jomā ir atšķirīga. Tomēr jāsaka, visi Banku savienības veidošanas stūrakmeņi vērsti uz to, lai atjaunotu ticību finanšu sektoram - gan vērtējot katra klienta līmenī, gan globālajos finanšu tirgos.