Ikgadējā ASV prezidenta uzrunā par stāvokli valstī Baraks Obama vēlreiz apliecināja savas izcilās oratora spējas. Īpaši emocionāls izvērtās tās noslēgums, kad pa vienam tika nosaukti pēdējā laika Amerikas šaujamieroču vardarbības spilgtākie upuri, atzīmējot, ka Kongresam jādod viņiem tiesības uz balsi un jālemj, vai Satversmes otrais papildinājums (par ieroču nēsāšanu) ir jāierobežo.
Noslēguma daļā Obama savā runas mākslā pietuvojas nesasniedzamajam Mārtinam Luteram Kingam, kurš vēsturē iegājis ar savu «I have a dream» jeb «man ir sapnis» uzrunu. Esošais prezidents, lai arī izmantoja līdzīgu retorikas paņēmienu kā Kings, sapņošanu savā uzrunā nepieminēja, kaut pamatoti būtu varējis to darīt. Šo ASV prezidenta uzstāšanos kopumā tieši tāpat varētu nodēvēt par «I have a dream» uzrunu.
Tāpat kā ar cīņu pret zemes sasilšanu, līdzīgi ir arī ar Obamas pausto sapni par brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu ar Eiropas Savienību, ko ar sajūsmu uztvēra gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons. Abas Atlantijas okeāna puses šo mērķi izvirzīja jau vairāk nekā pirms desmit gadiem Davosā. Amerikas Tirdzniecības palāta lēš, ka savstarpējā ekonomisko barjeru nojaukšana abām pusēm varētu nodrošināt aptuveni 1,5% IKP pieaugumu, no kura neviena no pusēm šobrīd tā īsti atteikties nevarētu. Taču viss nav tik vienkārši.
Daniels Gross no Eiropas politikas pētījumu centra saistībā ar šo min sāpīgu piemēru, kad ASV un ES ierēdņi nav spējuši vienoties pat par avārijas testa manekenu standartiem, līdzīgi tas ir arī ar drošības, ķīmiskā sastāva un citām regulām. ES nopietnas problēmas rada ASV spēcīgi pārstāvētais ģenētiski modificēto pārtikas ražotāju lobijs. Doma, ka Monsanto koncerns brīvi varētu ienākt ES, patiesi uzdzen šermuļus. Šajā ziņā nāksies pārvarēt ne tikai pamatīgus birokrātiskos, bet arī atšķirīgo nostādņu džungļus.
Piedevām jāsecina, ka Eiropas maznozīmība ASV ārpolitikā iezīmējās jau Obamas inaugurācijas runā, un arī pēdējā uzruna nebija izņēmums. Prezidents kā pirmos ekonomiskās sadarbības partnerus nosauca tieši Austrāliju un Āzijas tautas, tikai tad sekoja ES. Visticamāk, ka tas netika darīts labskanīguma dēļ, tas drīzāk visai skaidri un gaiši iezīmēja ASV prioritātes. Jau tāpēc vien sarunas būs apgrūtinātas, jo nevar risināties no līdzīgām pozīcijām, kā labprāt vēlētos ES. Jārēķinās arī ar to, ka Vācijas un Lielbritānijas vēlmēm kāju priekšā var pielikt Francija, kura vēl kopš Napoleona laikiem ir sev pienācīgas vietas meklējumos.
Prezidenta Obamas uzruna par stāvokli valstī bija kā motivējošs sapņu uzskaitījums, bet pat no sapņiem var izvārīt ievārījumu. Tikai jāpievieno augļi un cukurs.