Sākšu ar labo - tīri tehniski V. Lācītis ir iemācījies tekstu labāk sastrukturēt. Garstāsts sākas loģiski, tikpat loģiski turpinās un arī beidzas. Vēl tīkami, ka Lācītis nav meties Otto Ozola pēdās, turpinot pseidofilosofiskās pārdomas, kam Stroikā... bija atvēlēts savs stūrītis. Man izskatās, ka ar otro grāmatu autors ir atklājis un izkopis savu stilu, kas glīti iezīmējās jau pirmajā. Tas ir viegls, priecīgs un uzrunājošs, ar smaidu un sirsnību attēlojot dažādos latviešu laimes meklētājus. Nekādu rūcienu un vaidu, nekādas uzspēles.
Galvenie varoņi, protams, ir Londonā apmetušies latvieši - celtnieki un viņu meitenes. Artis, mazais boss, kurš gan mīl savus puišus, bet vienmēr izmanto viņu vājībiņas. Arta sieva Irīna, Latvijas krieviete, kas netieši bijusi par iemeslu viņu abu nonākšanai Londonā, jo vīra vecākiem vedekla nav šķitusi tīkama. Čušs, palīgstrādnieks, kura iesauka pilnībā raksturo viņa būtību. Čuša meitene Dina, visai nestabila būtne, kamēr pārvar bailes no svešuma. Pēc tam viņa kļūst vēl nestabilāka. Un Rižijs, Rižijs, kura lomā man labpatīk redzēt pašu autoru. Puisis, kas meklē sevi visdažādākajos veidos un visdažādākajās pasaules vietās.
Dialogi, kas mierīgi un rāmi risinās viņu starpā, kaut kādā mērā atgādina Kolka Cool, lai gan Lācītis ir vairāk literarizējis varoņu izteikumus. Burvīga ir viena no sākuma ainām, kur visa pārējā kompānija mudina Čuša meiteni Dinu meklēt darbu, un viņa klīrējas: «Tie būs kaut kādi aziāti, fui. Man vienmēr ir licies, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Cilvēki no siltajām zemēm nez kāpēc asociējas ar netīrību un ādas slimībām, viņiem tā ādas krāsa tāda riebīga.» Un brītiņu vēlāk: «[..] man nepatīk baltkrievi. Viņiem tā krievu valoda tik... tik cieta un ar tādu rrrrrr iekšā.» Un tad, vairākas nodaļas tālāk, kad darbs jau sadabūts un jauni paziņas atrasti, klasiskais: «Tā jau nav Latvija ar savu stulbo latviešu - krievu problēmu.»
Kamēr pārējie peras pa dzīvi, lai sistos augšup, tur, kur cilvēki, godīgi strādājot, var atļauties nopirkt mūžā pirmo nekustamo īpašumu, Rižijam ir cita rūpe - arī šai grāmatā Lācītis iepin mazliet absurdu, bet iederīgu kriminālintrigu, ļaujot Rižijam interneta dzīlēs sastapties ar dīvainīti, kas vēlas iegādāties pāris kilo trotila, lai atbrīvotu savu zemi no visādiem neliešiem. Kas notiek tālāk - lasot ir atminams diezgan ātri, bet (varbūt tāpēc, ka man kopumā patīk) tas nekaitina. Drīzāk smīdina. Arī visnotaļ loģiskās beigas. Lai gan autors šoreiz beidz mazliet skumīgā toņkārtā: «Viņš iedomājās par Latviju, un kļuva neizturami skumji. Tā ir zeme, kas velk atpakaļ ar milzu spēku, bet tajā pašā laikā ar kaut ko atgrūž. Par ko mums tāds slogs? Tāda ir visa mūsu dzīve. Mēs esam ar mieru iet cauri jebkurai ellei, mācīties svešvalodas, strādāt dienu un nakti, lai tikai dabūtu kaut kādus krāmus, ko mums tik ļoti gribas. [..] Bet, kad dabonam, tad tāpat visu izčakarējam...»
Un kaut kāda drūmība nāk caur to vieglumu, atgādinot kādas sirmas ārpus Latvijas dzīvojošas kundzes vārdus: «Mana Latvija ir tikai manā sirdī, nekur citur vairs.» Tāpēc, tāpat kā Kolka Cool, stāsts par mums pašiem, iespējams, kādu nokaitinās, kāds nesapratīs neko, bet kāds, iespējams, sāks domāt.
P. S. Un es uzskatu, ka Lācītis ir visnotaļ labs rakstnieks, par spīti tam, ka daudzi spalvasbrāļi viņu par tādu neatzīst.
Pilna recenzija: