Eiropas Savienības valstīm ir solidāri jāuzņemas rūpes par milzīgo bēgļu skaitu, kas meklē patvērumu no militārajiem konfliktiem, kas izcēlušies to mītnes zemēs - šādus viedokļus dzirdam vai ik dienas. Vairums sabiedrības to uztver ar sapratni, taču vienlaikus arī ar bažām. Par to, kā šāds palīdzības solis var ietekmēt dzīves līmeni pašu valstī. Vai ar vienreizēju (divgadīgu, kā mūsu gadījumā) palīdzību būs kas līdzēts situācijā, kad nekas neliecina par konfliktu drīzu noregulējumu valstīs, no kurām nāk lielākās bēgļu plūsmas. Jo visiem saprotams, ka bēgļu uzņemšana ir tikai un vienīgi reakcija uz sekām. Problēma nebūtu, ja attiecīgajās valstīs tiktu panākts miers. Bet saprotams, ka tas nav no vieglajiem uzdevumiem, jo īpaši, ja pretī stāv milzīga ieroču un munīcijas ražošanas un tirdzniecības industrija, kas tieši no šādiem konfliktiem gūst vislielāko labumu.
ANO Bēgļu aģentūras pārstāvis Marku Aikomuss trešdien laikrakstā Diena publicētajā intervijā pauda, ka 2014. gadā Eiropas Savienībā ieradās 570 800 bēgļi, kas ir par 44% vairāk nekā gadu iepriekš. Visvairāk no Sīrijas, Irākas, Afganistānas, Eritrejas. Arī šobrīd Itālijā un Grieķijā atrodas 40 tūkstoši patvēruma meklētāju no Sīrijas un Eritrejas.
Bet tam pretī liekami Stokholmas starptautiskā miera pētījumu institūta dati par ieroču tirdzniecības pieaugumu par 16%, salīdzinot laika posmus starp 2010.-2014. un 2005.-2009. gadu. Lielākie ieroču eksportētāji: ASV, Krievija, Ķīna, Vācija, Francija, Lielbritānija, Spānija, Itālija. Lielākie importētāji: Indija, Saūda Arābija, Ķīna, Apvienotie Arābu Emirāti, Pakistāna, Austrālija, Turcija.
Protams, no šīs statistikas vien neizriet, kuras valstis būtu vainojamas militāro konfliktu veicināšanā jau minēto bēgļu izcelsmes valstīs, tas būtu atsevišķi pētāms jautājums, bet skaidrs, ka solidaritāte patvēruma meklētāju uzņemšanā gan būtu attiecināma ne tikai uz to, cik kura valsts spēj vai piekrīt līdzēt, bet arī uz «ieguldījumu» karadarbības eskalēšanā.
Jā, var teikt, ka ieroči valstīm, kur notiek militāri konflikti, tiek piegādāti ar mērķi nodrošināt mieru, taču tā būtu tikai tad, ja šāda apgāde attiektos tikai uz vienu no konfliktā iesaistītajām pusēm. Taču tā nav. Spilgts un mūsu reģionā dzīvojošajiem vislabāk saprotams piemērs ir austrumu reģioni Ukrainā. Ne jau nu kaujinieki paši ražo tos tankus, lielgabalus, automātus un attiecīgo munīciju. Labi, varbūt nekorekti būtu prasīt, lai bēgļus pārsūtītu uz ieroču piegādātājvalsti, taču prasīt kompensāciju par līdzdalību postā gan būtu pamats.
Un tas attiecas arī uz tiem, kas vainojami militārā konflikta atbalstā arī Sīrijā, Irākā, Afganistānā, Eritrejā, citviet pasaulē.