Kopā ar viņu un Nagļu pagasta pārvaldes vadītāju Viktoru Vasiļevski Diena izstaigā pirms gadsimta celto ēku ar padomju laikos tapušo baltu silikāta ķieģeļu piebūvi, kurā no 1911. līdz 2009. gadam atradās skola. Vienas pēc otrām atverot čīkstošās durvis, pēc kārtas ielūkojamies visos kabinetos, no kuriem vairākumā nekas nav kustināts - plauktos zem putekļu kārtas dus mācību grāmatas, pie sienām rindojas rakstnieku portreti, formulu tabulas, daudzviet uz tāfelēm samanāmas aizgājušo laiku krīta paliekas.
Taču aiz vienām durvīm pārsteidz negaidīta aina - plašā zālē rindojas bagātīgi klāti galdi, vējo cepeša, speķa pīrādziņu un plātsmaizes aromāts. Rodas iespaids, ka šis skats ir pārsteigums pašam pagasta priekšsēdētājam, kurš nedaudz pietvīkst un vedina doties tālāk apskatīt skolas atlikušo daļu. Vēlāk atklājas, ka tajā dienā paredzēta Nagļu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcas draudzes svinīgā rudens sanākšana, kam par godu svētku maltīte arī tapusi. Un tieši vietējo ļaužu kopības garam bijusī skolas ēka tiek uzturēta joprojām. «Tā mums tagad nes smalku titulu - Daudzfunkcionālais sabiedrisko resursu centrs,» atklāj V. Vasiļevskis un turpina: «Kad skolu slēdza, iesniedzām projektu Sorosa fondam un par saņemto naudu nopirkām trenažierus, sporta inventāru, rekonstruējām sporta zāli. Tāpat par to īstenojam aušanas, kulinārijas, sporta un rokdarbu pulciņus, ko var apmeklēt visi gribētāji. Protams, vasarā lauku cilvēkam laika maz, bet, tiklīdz ražu novāc, sākas rosība. Uz pusslodzi algojam centra vadītāju, apkopēju un pasniedzējus. Ēka nav mirusi.»
Leontīna stāsta, ka skolā ik gadu tiekot izguldīti svētceļnieki, bet ģeogrāfijas kabinetā tagad iekārtots vietējā lepnuma - 1862. gadā celtā akmens mūra dievnama - muzejs, kurā apskatāmas daudzas unikālas vēstures liecības. Muzeja godu nes vēl viena telpa, kur neskaitāmos sējumos, gadagrāmatās, fotoalbumos apkopota skolas vēsture, bet plaukti pilni ar audzēkņu veidotiem mākslas darbiem, diplomiem, avīžu izgriezumiem. «Šis ir viens no Nagļu visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem,» atklāj daudzfunkcionālā centra vadītāja Inese Benjava. Viņa aizrautīgi stāsta par notikumiem, kas gada tumšajos mēnešos piepilda bijušo skolas ēku - vietējie cilvēki pamanās sarīkot sev svētkus pat tad, kad to neliek darīt kalendārs: piemēram, septembrī kundzes pulcējas uz Burciņu balli, ņemot līdzi jau sagatavotus konservus, ievārījumus un receptes, lai dalītos pieredzē. «Viss, kas te notiek, ir ar mērķi sanākt kopā, redzēt citam citu, pačalot un justies labi.» Tajā pašā laikā I. Benjava apstiprina Dienas novērojumu - pagastā ikdienā nav jūtama dzīvība: «Kopš skolas slēgšanas jauno paaudzi uz ielām gandrīz neredz, iedzīvotāju palicis pavisam maz. Bet jūs uzrakstiet labi par mums - ka smaržo draudzes pīrāgi un viss notiek!»
Bīstamā braukāšana
Nagļos neviens nepieslēdz velosipēdu, par ko pārliecinās arī Diena. Vietējie pazīst cits citu - pēc V. Vasiļevska teiktā, pagastā deklarēts pustūkstotis cilvēku, bet dzīvo tikai apmēram 300: «Dzimstība un mirstība ir viens pret trīs - Nagļos gadā piedzimst vidēji divi trīs bērni. Tepat blakus pagastmājai ir bērnudārzs, ko apmeklē 20 bērni.» Skološanos viņiem nāksies turpināt vai nu Rēzeknes novada Gaigalavas pamatskolā, vai Degšāru pamatskolā Viļānu pusē. Pirmajā patlaban mācās 16 Nagļu ciemata bērnu, bet otrajā - 20. Lūgts paust personīgo viedokli, vai šāda bērnu skaita dēļ vērts uzturēt skolu, V. Vasiļevskis atbild: «Kā uz to skatās. Finansiāli tas nav izdevīgi, bet vecākiem un pedagogiem ir. Tagad nākas braukāt, un palielinās riska faktors, tāpat arī vide, pedagogi, klasesbiedri tur citi - lauku bērnam šādas pārmaiņas nenākas viegli.»
To atzīst arī pusdienlaika pastaigā uzrunātās bērnudārza audzinātājas, kurām līdzās kā cālēni no tuvējās pļaviņas pāri ceļam tipina mazie audzēkņi. «Tagad skolēniem katru dienu nākas nobraukt kopumā 50 kilometru. Pati 15 gadu šajā skolā nostrādāju par sākumskolas skolotāju, nekad nebūtu iedomājusies, ka kādreiz te būs tāds tukšums! Labi, ka vēl paši mazākie palikuši,» stāsta audzinātāja, kura savu vārdu kautrējās atklāt, taču bērni, korī saucot: «Lilija!», viņu «nodod».
Starp zivīm un pabalstiem
«Pirms likvidācijas skolotāji protestēja, rakstīja vēstules valdībai un Eiroparlamenta deputātiem,» atminas V. Vasiļevskis, piebilstot, ka skolas slēgšanas gads sakrita ar pašvaldību vēlēšanām, tāpēc pār vietējiem biruši tukši solījumi, ka centīsies skolā saglabāt vismaz četras līdz sešas klases.
Pagasta pārvaldes vadītāja skaidrojumā par to, kāpēc Nagļi vairs nav pievilcīga dzīvesvieta jauniem cilvēkiem, jūtama nostalģija pēc padomju laikiem: «Agrāk medicīna bija par brīvu, dzīvojamo platību piešķīra un nenācās domāt, kā izdzīvot. Tagad jau jaunatne vispirms veido karjeru un tikai pēc tam - ģimeni, bet te, Nagļos, iespēju nav daudz. Tie, kuri iesakņojušies, kam savas saimniecības, strādā uz savas zemes, bet jaunie pārsvarā aizbrauc uz Rīgu, Rēzekni vai ārzemēm. Daļa jauno cilvēku ir degradējušies, iegrimuši alkohola atkarībā. Neteikšu, ka Nagļi ar to izteikti izceļas uz kopējā fona, bet ir. Viņi strādā gadījuma darbus, ir pie mums arī slavenā simtlatnieku programma - desmit vietas. Daudzi pieprasa maznodrošināto pabalstu.»
Pagastā lielākais darba devējs ir a/s Nagļi - zivsaimniecība, kas vasaras sezonā darbu nodrošina pussimtam cilvēku. Agrāk tā bija Baltijā lielākā zivju audzētava, tagad no iepriekšējā apjoma esot palikusi trešdaļa. Apkārtnes iedzīvotāji strādājot arī mazās zemnieku saimniecībās, vietām tiek audzēti graudaugi, bet viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem ir zemnieku saimniecība Krāces, kas nodarbojas ar starptautiskajiem kravu pārvadājumiem un algo šoferus visā Latvijas teritorijā, tajā skaitā arī dažus vietējos. V. Vasiļevskis saka: «Pagaidām vēl ir, kas nodokļus maksā. Ir arī daudz brīvu dzīvokļu, viensētu - nāc un dzīvo! Ja vien būtu gribētāju...»