Citu valstu pieredze liecina, ka šādi amati - vairākos gadījumos kā Eiropas lietu ministru posteņi - bijuši ikvienā prezidējošā valstī, sākot ar Īriju, Dāniju, Franciju, Poliju un beidzot ar Lietuvu. Ar kolēģi vienisprātis ir arī Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Zanda Kalniņa-Lukaševica (Vienotība). Viņa norāda uz šī valdības pārstāvja pienākumu piedalīties Eiropas Parlamenta dažāda līmeņa sēdēs, un tāpēc ir rekomendēts nominēt politiski atbildīgu personu. Uz vaicāto, vai Z. Kalniņa-Lukaševica pieļauj, ka amatā varētu deleģēt arī Saeimas deputātu, viņa atbild diplomātiski - politiķe negribot būt kategoriska, bet par labu izvēli uzskatītu kādu no diplomātiem. Viņa arī piebilda, ka diemžēl par posteņa nepieciešamību nav izdevies pārliecināt partnerus.
Vēl nav zināms, kuriem politiskajiem spēkiem pēc Saeimas vēlēšanām pilsoņi būs uzticējuši veidot nākamo valdību, bet tagadējie sabiedrotie šajā jautājumā ir rezervēti. Ne tikai Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis un Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, bet arī Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis sacīja, ka būtu rūpīgi jāizvērtē argumenti, kāpēc ar pašreizējiem Ārlietu ministrijas resursiem nevar iztikt. Politiķi arī uzsvēra, ka par šo jautājumu lems nākamā valdība. Sagatavošanās Latvijas prezidentūrai ES Padomē jau ir sākusies, un šis darbs notiek.
Diskusija par īpaša ministra amata nepieciešamību ES prezidentūrai notika jau Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības veidošanas laikā. Toreiz posteņa izveidi ierosināja Vienotība, to piedāvājot E. Rinkēvičam, bet Reformu partija (RP), kuru pārstāvēja kā viņš, tā Z. Kalniņa-Lukaševica, tam iebilda. Tiesa, tas vairāk bija saistīts ar politiskā līdzsvara meklējumiem starp koalīcijas partneriem, jo pēc piedāvātā valdības veidošanas principa Reformu partijai bija jāatsakās vai nu no ārlietu, vai iekšlietu ministra amata, no kuriem viens pienācās Vienotībai, un tad par ārlietu ministru varbūt kļūtu Artis Pabriks, kas palika ārpus valdības un tagad ir Eiropas Parlamentā. RP saglabāja abu ministriju vadību. Tagad daļa tās politiķu iestājušies Vienotībā. Valdību veidojot, neviens arī nevarēja garantēt, ka pēc jaunās Saeimas sanākšanas šis ministrs varētu darbu turpināt.