Mans bērnības notikums kultūrā numur viens daudzus gadus pēc kārtas - Rīgas Doma zēnu koris! Dziedāšana, mēģinājumi astoņos no rīta, koncertturnejas, nometnes, prom no vecākiem, baznīcas, koncertzāles, teātri, dievkalpojumi, Baha kantātes, Hendeļa antēmi, Mocarta mesas un motetes, Mālera astotā. Tas bija forši. Uldis Anže, Nacionālā teātra aktieris
Ap desmit gadiem kopā ar vecākiem skatījos Valmieras Drāmas teātrī Rūdolfa Blaumaņa Indrānus. Ko sapratu, ko ne, bet vecā tētiņa nu gan bija dikti žēl - kā nu pret vecīti tā?! Indrāntēvu spēlēja Pēteris Lūcis. Kad vēl beigās ar skaļu blīkšķi viņš krita uz skatuves dēļiem un nolika karoti, birdināju asaras kā pupas. Bet tad… Dziest gaisma, veras priekškars, un vecais stāv plāniņa vidū lepns un apmierināts. Biju apmulsis, pievilts un dusmīgs. Edīte Pjeha, dziedātāja (Krievija)
Mana bērnība - no divu līdz deviņu gadu vecumam - tas ir karš, piedzīvots abās manu vecāku dzimtenēs Polijā un Francijā. Kāda māksla? Pirmais spēcīgākais un vēl nekad neizjustām emocijām pārpilnais piedzīvojums bija jaunībā - pats pirmais Ļeņingradas, tagad jau atkal Sanktpēterburgas, filharmonijas apmeklējums. Gadījās tā, ka spēlēja Haidna Atvadu simfoniju. Visi orķestra mūziķi uz skatuves sveču gaismā, tā gaisotne, svinīga un skumja. Un, kad katrs mūziķis uz skaņdarba beigām pēc savas partijas nopūta svecīti, zāle pamazām ieslīga tumsā un absolūtā klusumā. Satricinoši! Inga Ābele, rakstniece
Visvisspilgtākais kultūras un mākslas iespaids manā bērnībā bija ikvakara lasīšana ziemas vakaros. Vecmamma strādāja rokdarbus, vectēvs skaļi lasīja, es sēdēju viņam klēpī un pāršķīru lappuses. Izjutu, kā ir, kad kopā raud vai smejas, kad izdzīvo kāda cita pieredzi, kas beigās kļūst par savējo. Konkrēti atceros Ernesta Birznieka-Upīša stāstus - man bija kādi četri gadi. Tie veidoja manu identitāti. Ikvakara lasīšana padarīja grāmatu par cilvēka, manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Artemijs Troickis, mūzikas kritiķis (Krievija)
Satriecošākie bērnības muzikālie iespaidi - Čaikovska mūzika. Čaikovskis ir dižākais melodists pasaules mūzikas vēsturē, taču bērnībā jau to nesaprot, vien nojauš, sajūt - nu, kaut vai Mazo gulbīšu deja no Gulbju ezera. Banāli, taču tā tiešām ir daiļuma ekvivalents. Kopš sešu gadu vecuma mana iemīļotākā grāmata bija Aleksandra Milna Vinnijs Pūks un viņa draugi. Pirmais nopietnais mākslinieks, kurš man kļuva dārgs, ir Pīters Brēgels Vecākais. Viņam sekoja Boss, Goija, El Greko. Diemžēl mūsu laiks ir slims ar kopēšanu, stilizāciju, atdarināšanu - tiek producēts un tiražēts jau zināmais. Mākslā trūkst riska. Katrīna Denēva, aktrise (Francija)
Man īstu kultūršoku sagādāja pirmais Luvras apmeklējums - vēl pamatskolas laikā. Senās Ēģiptes mākslas kolekcijas zālē Luvrā es stāvēju kā iemieta, jo kaut ko tik svešādu un skaistu vēl nekad nebiju sastapusi. Skolotājs mani pēc četrām stundām ar varu no turienes aizdzina. Pārējie klasesbiedri jau bija visu milzīgo muzeju izskraidījuši, mani meklēdami. Mārīte Balode, žurnāliste, LTV režisore
Bērnībā kultūras uzsūkšana katru rītu desmitos - radioraidījumi bērniem. Arī piektdienas vakari ar teātra izrāžu pārraidēm. Īpaši vasarā pie vecmāmiņas, kura pat govi centās izslaukt agrāk, lai varētu pieplakt pie translācijas tīkla, pa kura vadiem atplūda uzvedumi ar aktieru balsīm, kuras sajaukt nevarēja. Līne, Katlaps, Videnieks, Artmane, piemēram, Kuprina Granātu aprocē, ko pirms dažiem gadiem atkal noklausījos un izbaudīju katarsi. Joprojām, kad dzirdu Emīla Mača ievadu Dailes Uguns un nakts izrādei - «...pāri upei mēness meta...», pārceļos citā dimensijā. Radio - tā ir fantāzijas dzimtene. Juris Žagars, Dailes teātra aktieris
Visspilgtākais notikums bija, kad mamma mani aizveda uz koncertu Cēsu kultūras namā, kur simfoniskais orķestris spēlēja koncertu. Man bija gadi septiņi, varbūt astoņi. Bija vēls rudens, mēs gājām pa lietu, kultūras nams bija bāztin piebāzts, un mēs tikām sēdēt balkonā. Neatceros, ko vēl spēlēja, taču spilgti atceros, ka skanēja Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis. Bija kapa klusums, viss kā sastindzis, un, kad beidzās skaņdarbs, mamma tikai noteica: «Kāds skaistums, vai ne?» Tas bija pirmais iespaids no akadēmiskās mūzikas lauciņa, kas uz visu mūžu man palicis atmiņā. Alise Freindliha, aktrise (Krievija)
Bērnībā un jaunībā satricinājumu no mākslas nevar gūt, jo ir nepieciešama pieredze. Bērnībā viss ir jauns, tas tevi pārsteidz, taču ne satricina. Varu atzīties - «satriecošas» mākslas ir maz. Pēdējos 20 gados manā pieredzē tās bija dažas grāmatas un divi ar teātri saistīti pārdzīvojumi - Morisa Bežāra balets Rozes nāve un klauna Slavas Poluņina izrāde Snow-Show. Liekas, kas tad tur - cirks un klaunāde, taču es raudāju - aiz absolūtas svētlaimes, ka talantīgu cilvēku fantāzijai nav robežu. Un vēl - ļaunais un viss, kas saistīts ar negatīvo pieredzi, piemēram, filmas par karu, nevar būt nedz pārsteidzošs, nedz satricinošs.