Bez nosaukuma

Cilvēkos bija vēlēšanās veidot citādu dzīvi Padomju Savienībā. Neviens jau nebija par to, ka valsts ir jāizjauc. Neviens jau negribēja atbrīvoties, lai iekristu Rietumu jūgā. Man jau toreiz bija skaidrs, ka Latvija nemēģinās būt pastāvīga, bet ātri ieslīdēs Rietumu apkampienos. Tomēr pārmaiņu alkas bija iegājušas tautā ļoti dziļi. Tajā ārkārtas komitejā nebija nopietnu cilvēku, kas kaut ko var izdarīt, varbūt tikai Pugo. Pazinu viņu personīgi. Viņš nebija nekāds stingras rokas piekritējs. Tāpēc gaidīt, ka kaut ko varētu izdarīt bez ieroču lietošanas, bija veltīgi. Janajevs, kuram formāli bija uzticēts to lietu vadīt, bija krietns iemetējs, rokas viņam trīcēja, un neko viņš nevarēja izdarīt. Biju LKP CK 1. sekretārs Latvijā, bet man nebija nekādu norādījumu no tiem, kuri Maskavā centās atjaunot konstitucionālo kārtību. Bija tikai likums par ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Ne Gorbačovs, ne Jeļcins nedomāja par PSRS, bet tikai par savu personisko varu. Vēlākais CIP šefs Allens Daless jau 1946. gadā lielījās, ka amerikāņi PSRS sagraus nevis militārā ceļā, bet degradējot tās cilvēkus. Tas arī notika.

Anatolijs Gorbunovs