Sala bija vismaz trīsdesmit metru augsta, taču tā nevienā vietā nevarēja būt platāka par dažiem simtiem metru. Tās ziemeļu pusē bija otra, mazāka sala. Tikai neliels šaurums, kas šķita sekls, atdalīja vienu salu no otras.
- Tās ir Halonas Dienvidu pūķu salas, - atklāja Hua. - Lielais pūķis un Mazais pūķis.
- To šeit, šķiet, pietiek, - piezīmēja Kamilla. - Proti, pūķu. Katra otrā sala ir nosaukta pūķa vārdā. Nupat esam četras nedēļas niruši pie Pūķa salas ar divām laivām, kas ir nosauktas - ar kādu izdomu - par «Smejošo pūķi» un «Priecīgo pūķi». Un tagad mūsu priekšā atkal ir divas tikpat oriģināli nodēvētas salas!
Hua smējās.
- Pūķis šajā pasaules daļā ir diezgan svarīgs dzīvnieks, - viņa teica. - Halonas līcī katrā salā pēc nostāstiem reiz ir dzīvojuši pūķi. Cita leģenda vēsta, ka visas šis salas vispār ir tikai milzīgi lielu, sen mirušu un pamazām jūrā grimstošu pūķu bruņas. To pīķi, kas slienas virs ūdens.
- Līdzīgi kā Rᅢᄊnnskᅢᄂr1 Somijā, - piezīmēja Kamilla. - Jūras arhipelāgā droši vien ir vismaz trīs tūkstoši salu ar nosaukumu Rᅢᄊnnskᅢᄂr.
Hua vaicājoši paskatījās uz Kamillu un Marti.
- Vai tas bija kāds somu humors?
Kamilla ieinteresēti noskatījās uz krasta salām.
- Iespaidīgi dobumi, - viņa piezīmēja.
Hua pašūpoja galvu un pasmaidīja.
- Ai, tas vēl nav nekas, - Hua teica.
- Kā tu to domā? - jautāja Kamilla.
- Tie piekrastes iedobumi nav diez ko dziļi, - paskaidroja Hua. - Taču Lielā pūķa ārējā malā ir sevišķi liela un pievilcīga zemūdens zāle. Stāsta, ka tā ir viena no Halonas līča piecām skaistākajām alām.
- Izklausās intriģējoši, - Kamilla teica.
- Ieeja ir dažus metrus zem ūdens. Runā, ka visa sala ir doba. Tur ir liela velve un liela pazemes lagūna, un daudz mazāku tuneļu.
- Vai kaut kur ir tas binoklis? - Kamilla piepeši jautāja.
Hua sameklēja tālskati, un Kamilla pavērsa to pret Lielā pūķa virsotnē augošajiem kokiem. Tiešām, koki izskatījās pēc priedēm. Vai vismaz skujkokiem. Aiz salas, tālāk jūrā, bija pāris koši sarkanu punktu. Kamilla pievilka attēlu tik tuvu, cik iespējams, taču punkti bija tik tālu, ka viņa nespēja izšķirt, kas tie ir.
Ko gan Marti bija teicis par Indonēzijas brūnogļu laukiem, Kamilla mēģināja atcerēties. Ka Indonēzijas brūnogļu plato tiek neparasti efektīvi vēdināti un ka tajos ir notekas, jo tur laika gaitā izēdušies daudzi vertikāli un horizontāli caurumi.
Ja tā turpināsies, visa Indonēzija drīz būs liesmās.
Kamilla nolaida tālskati.
Halonas līcis bija kaļķakmens plato, un kaļķakmens bija sārmains, tāpat kā tie kaļķakmens un smilšakmens slāņi, kas bija izveidojušies no koraļļiem un planktoniem virs Indonēzijas vecajiem kūdras slāņiem ikreiz, kad sauszemes ledāju kušana tos uz kādu laiku bija apglabājusi zem ūdens. Marti bija teicis, ka skujkoki rada tādu pašu stipri skābu slāni kā Indonēzijas purvaino lietus mežu koki. Halonas līča alas tātad bija izveidojušās, vismaz pamatā, līdzīgā veidā kā Indonēzijas slāņaino plato vēdināmie caurumi un notekas, kas bīstami izžuva.
Vai mums nevajadzētu doties apskatīt šīs alas, Kamillai ienāca prātā.
- Vai arī šīs alas nav radušās tādā pašā veidā kā Indonēzijas slāņaino plato alas? - viņa jautāja.
- Nu... Apmēram, laikam, - teica Marti. - Īsti precīzi nezinu.
- Vai alu apskatīšana to nevarētu apstiprināt?
- Kā tu to domā? - Marti bija neizpratnē.
- Šejienes alas ir redzamas citādi nekā Indonēzijas kaļķakmens slāņos ieēdušās notekas un ventilācijas caurumi, virs kuriem ir kūdra un citi kustīgi augsnes slāņi. Vai nebūtu mazliet dumji atbraukt visu ceļu no Somijas un Hanoju un tālāk līdz Halonai un atstāt izdevību neizmantotu?
(Turpinājums 29. augusta numurā)