Šī gada 20. aprīļa Latvijas Avīzes numurā Latvijas Ārpolitikas institūta goda direktors atbild uz jautājumiem par 1939. un 1940. gada notikumiem Latvijas valsts vēsturē. Tā nav pirmā reize, kad A. Lejiņš paziņo, ka 1939. gadā Latvijai vajadzējis pretoties prasībām par kara bāzu ierīkošanu Latvijas teritorijā un uzsākt karu. A. Lejiņš apgalvo: «Ja šodien mēs to neatzīsim, tad nākotnē tas var atkārtoties.» 1940. gadā arī vajadzējis izrādīt pretestību, karojot kaut vai vienu dienu. 1939. gadā sarunas Maskavā notika no 2. līdz 5. oktobrim. To laikā J. Staļins draudēja ar militāru varu un Latvijas okupāciju. Jau 1938. gadā PSRS bruņotajos spēkos un drošības dienesta vienībās bija 1 500 000 vīru, 4500 lidmašīnu, 4000 tanku, varena kara flote. Spēku samērs ar Latviju bija iznīcinoši liels. Militārā pretošanās nebija iespējama. Latvija tiktu sagrauta. A. Lejiņa priekšlikums 1940. gadā karot tikai vienu dienu ir vairāk nekā bērnišķīgs. 1939. gada 17. septembrī, kad PSRS iebruka Polijā un poļu armija uzsāka pretošanos, jau tās pašas dienas vakarā viņi to pārtrauca. Taču par pretošanos PSRS aizdzina uz gūstekņu nometnēm 300 000 poļu karavīru, virsniekus vēlāk Katiņā nošāva, bet 1,5 miljonus iedzīvotāju izsūtīja uz Sibīriju. Padomju varas ieceltais kara ministrs ģenerālis R. Dambītis, uzrunājot mūsu armijas vadību, atklāti atzina, ka Latvijas likteni 1940. gadā izšķīra 2500 tanki un 2000 lidmašīnas. Pretojoties būtu radīta leģenda par mazas valsts pretošanos uzbrucējam, bet latviešu tautas lielākā daļa, izņemot nedaudzus krievu tanku skūpstītājus, aizietu bojā izsūtījumos un gulagos. Latvijas valdība toreiz izšķīrās par tautas dzīvības saglabāšanu. Taču A. Lejiņš Latvijas to gadu valdības rīcību dēvē par divkāršu nodevību. Tāds apgalvojums ir negodīga attieksme pret vēstures patiesību, kuru viņš nezina vai arī runā nepatiesību. A. Lejiņam ļoti nepatīk pirmskara Latvija un Kārlis Ulmanis. Viņam bija jāzina, ka trīsdesmitajos gados Latvija daudzos rādītājos atradās Eiropas valstu vadošās pozīcijās. Dzīve šodienas un pirmskara Latvijā nav salīdzināma. Pirms vairākiem gadiem, uzstājoties Latvijas Nacionālo karavīru biedrības sanāksmē, A. Lejiņš atļāvās kritizēt pirmskara Latviju. To dzirdot, daudzi bija sašutuši. Ja tā domā un runā Latvijas Ārpolitikas institūta bijušais direktors tad jājautā: vai viņš tā runā nezināšanas vai negodīgas pārliecības dēļ?
Tālivaldis Pētersons, Kurzemes rajona politiski represēto klubs
Atsauksme Ilzes Naglas komentāram «Liekulība ap Uzvaras svētkiem»
Jā, tās ir divas pretējas attieksmes. Uzvaras svētki Maskavā ir tautas uzvara pār nežēlīgiem tirāniem Hitleru un Staļinu. Baltijas valstīs tā ir diena, pēc kuras sākās jau pirms tam iesāktās tautas deportācijas, bezgalīgās ciešanas piederīgajiem, saņemot atļauju paņemt savus izkropļotos un nomocītos radiniekus pie Centrālcietuma sienas.
Tāpēc mūsu prezidentam nav jāliek ziedi pie Uzvaras pieminekļa Rīgā, bet kā krievu tautas viesis Maskavā viņš noliek ziedus par krievu tautas ciešanām.
Skaidrīte
* vēstuli pilnā apmērā lasiet Diena.lv