Torņakalna stacijā blakus sliežu ceļam ir vagons, kādos 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja no Latvijas 15 424 cilvēkus. Turpat ir piemiņas akmens, kurā iegravētais skaitlis «1941» norāda, ka no šejienes izveda daudzu rīdzinieku ģimenes. Pie šī vagona un piemiņas akmens katru gadu 14. jūnijā pulcējas politiski represētie, lai atcerētos to tālo dienu drausmīgos notikumus, bojāgājušos un cietušos. Pagājušā gada 14. jūnijā Kurzemes rajona politiski represēto klubs tur uzstādīja tēlnieka J. Karlova veidoto piemiņas plāksni ar izsūtīto skaitu 1941. un 1949. gada deportācijās. Nākamā gada 14. jūnijā paies 70 gadu kopš tās dienas, kad te, Torņakalna stacijā, uz sliežu ceļiem stāvēja vagoni, no kuriem skanēja veco, slimo cilvēku vaidi, bērnu brēcieni, sieviešu izmisuma kliedzieni.
Čekas nežēlība parādījās ģimeņu šķirošanā, atdalot vīrus - ģimenes galvas - no sievām un bērniem. Vīrus ievietoja vagonos ar burtu A (arestētie), bet sievas un bērnus - vagonos ar burtu E (izsūtītie). Par piedzīvojumiem ceļā, kurā nomira 43 cilvēki, par vīriešu atrašanos nāves gulagos Vjatkā, Noriļskā, Urallagā, par ģimenes locekļu ciešanām izsūtījumā lasīti un dzirdēti daudzi atmiņu stāsti. Jāatgādina, ka ieslodzījumā gulagos nošauti 700, miruši 3441, izsūtījumā miruši 1940, bet pavisam no 15 424 izsūtītajiem gājuši bojā 6061. Padomju vara vēlāk šo 1941. gada deportāciju centās attaisnot ar gaidāmo karu, jo baidījusies aizmugurē atstāt kontrrevolucionārus, fašistus, teroristus, budžus, bīstamus cilvēkus. Taču vagonos izvietotie sirmgalvji, slimie, invalīdi, mazie bērni, grūtnieces nebija uzskatāmi par bīstamu kontingentu.
Deportāciju organizēšanā jau bija apgūta ievērojama prakse 1939.-1940. gadā, kad no Austrumpolijas izsūtīja 1,5 miljonus iedzīvotāju. 1941. gadā jau 22. maijā izsūtīšana notika Rietumukrainā, 12.-13. jūnijā Moldāvijā, 13.-14. jūnijā mūsu kaimiņos Lietuvā un Igaunijā, bet īsi pirms kara 19.-20. jūnijā Baltkrievijā. 1946. gadā no Sibīrijas uz Latviju atveda 1300 bērnu, kuru mātes un citi radinieki palika izsūtījumā. Latvijā bērnus ievietoja bērnunamos vai atdeva radiniekiem. Taču vēlākos gados, arī 1949. gada 25. martā, daudzus atkal atkārtoti izsūtīja. Visas šīs izsūtīšanas bija nelikumīgas, jo nevarēja apcietināt bez tiesas lēmuma. Notiekošais bija pretrunā ar LPSR konstitūcijas 99. pantu.
Joprojām daudzi nezina par mūsu tautas traģēdijām, sākot ar okupāciju, baigo gadu, Otro pasaules karu, par deportācijām. Par to, kā toreiz bija, strīdas pat atsevišķi vēsturnieki, kuri nav dzīvojuši pirmskara Latvijā. Tādēļ pirmām kārtām ir jāmācās Latvijas valsts vēsture, sākot ar 1918. gada 18. novembri. Ikvienam Latvijas iedzīvotājam jāzina valsts vēsture.
Lai tautas sēru dienā - 14. jūnijā - noliecam galvas, pieminot bojāgājušos un cietušos Latvijas iedzīvotājus.
Tālivaldis Pētersons, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis
Visu vēstuli lasiet Diena.lv