LK: ar esošajām tehnoloģijām bezcerīgu gadījumu skaits ir tiešām mazs. Ar sievu gadus piecus centāmies tikt pie bērniem, bijām meklējuši palīdzību pie vairākiem ārstiem un klīnikām, paši meklējuši informāciju, kļuvuši gudrāki. Galvenais ir nezaudēt cerību neveiksmju gadījumā. Nav nekā vienkāršāka kā padoties, pieņemt, ka «man nav lemts», «Dievs nav devis» utt. Pavisam nesen mums izdevās tikt pie sava mazuļa. Sajūtas fantastiskas! No valsts puses ļoti noderētu palīdzība pāriem ar šādām problēmām, jo privātklīniku pakalpojumus apmaksāt spēj vien retais.
Guna: man nevar būt savi bērni, taču esam adoptējuši trīs bērniņus. Visus vēl galīgi maziņus un no dažādām ģimenēm. Ar bērniem, īpaši vecāko, gājis visādi, taču arī savi nav ideāli. Ja gribi bērniņu, ko mīlēt un aprūpēt, nepalikt viens, tad adopcija, manuprāt, ir labs risinājums. Cik tagad bērnu nav bērnunamos?