Bez nosaukuma

Lībijā krita Berlīnes mūris starp diktatūru un tautas vajadzībām. Tagad runā, ka tīri islāmisms vairs nebūs. Cilvēki grib dzīvot modernā pasaulē, nevis bin Ladena piedāvātā kalifātā. Piekrītu, ka demokratizēšanās ir neizbēgama. Taču tur ir dažādas valstis un dažādas kultūras. Turos pie Tomasa Frīdmena tēzes, ka ir senas kultūras valstis, kā Tunisija un Ēģipte, kas ir dabiskas kultūras valstis. Tajās var izdoties demokrātija. Tā nebūs perfekta, bet virziens uz demokrātiju notiks. Taču tādās valstīs, kas ir mākslīgas, kā, piemēram, Lībija, kuras robežas ir iezīmētas smiltīs, būs daudz grūtību. Tas būs ļoti nevienāds ceļš. Sīrijā kaut kas līdzīgs diktatūrai paliks. Saūda Arābijā lēnām virzās no stingrā islāma režīma uz kaut ko brīvāku. Piemēram, Turcijā islams atgriežas, taču vienalga tā paliek laicīga valsts un demokrātija tur paliks.
Agri vai vēlu demokrātija atnāks. Nevar modernā laikā pastāvēt valsts, kas neizdod grāmatas. Palikt tikai pie islāma vairs nav iespējams. Cilvēkiem ir vajadzīga informācija. Globalizācijas rezultātā arābi redz, ka pasaule izskatās citāda. Ēģipte neprasīja vahābītu kārtību kā Saūda Arābijā, bet vienkārši gribēja brīvību. Viņi vaicā - kāpēc nevaram dzīvot, kā visur citur? Demokratizācijas džinu būs grūti atspiest atpakaļ pudelē.

Leons Taivāns